— Jānīt, tu taču solīji, ka palīdzēsiet! Parunā ar savu sievu, viņa atsakās man dot naudu! — vīramāte acīmredzot bija nolēmusi pazemot vedeklu visu acu priekšā.
Anna tobrīd savā kabinetā kārtoja dokumentu kaudzes uz rakstāmgalda, kad durvīs pabāza galvu sekretāre Ilze. Viņas sejā bija redzams apjukums.
— Anna, pie jums ir atnākusi kāda sieviete. Viņa saka, ka esot jūsu… — Ilze saminstinājās, meklēdama pareizo vārdu, — radiniece. Un viņa ļoti uzstāj, ka viņai noteikti jārunā tieši ar jums.
Anna pacēla skatienu no papīriem. Reklāmas aģentūras uzgaidāmajā zonā parasti grozījās klienti, sadarbības partneri, kurjeri, reizēm arī dizaineri no ārpuses. Bet radinieki darbavietā? No tā vien viņai kļuva nemierīgi.
— Kā viņa izskatās?
— Ap sešdesmit. Bēšā lietusmētelī, ar lielu somu. Teica, ka esot braukusi no tālienes.
Vīramāte. Anna cieši saknieba lūpas. Marija nekad agrāk nebija ieradusies viņas darbā. Piecu laulības gadu laikā viņām bija izdevies noturēt trauslu līdzsvaru: pieklājīgi smaidi ģimenes svētkos, obligātie svētdienas zvani un retas, īsas ciemošanās. Taču pēdējā pusgada laikā šajā kārtībā kaut kas bija sācis plaisāt.
Kopš Anna tika paaugstināta par māksliniecisko vadītāju un viņas alga gandrīz trīskāršojās, Jānis pie mātes brauca arvien biežāk. Sākumā viss šķita nevainīgi: aizbraukt salabot pilošu krānu, aiznest pārtikas maisu, pārbaudīt, vai mājās viss kārtībā. Pēc tam parādījās naudas lūgumi. Vispirms nelielas summas — zālēm, komunālajiem maksājumiem, kādam neparedzētam rēķinam. Anna neiebilda. Viņa saprata, ka Marijas pensija nav liela.
Taču prasības auga. Pirms divām nedēļām Jānis palūdza trīs simtus eiro — mātei, redz, esot steidzami jānomaina ledusskapis. Anna naudu iedeva, lai gan šaubas jau grauzās prātā: vecais ledusskapis darbojās pavisam normāli, viņa pati to bija redzējusi vēl pirms mēneša. Vēlāk izrādījās, ka par šo naudu vīramāte tikusi pie jauna kažoka.
— Mammai vienkārši bija neērti pateikt patiesību, — Jānis toreiz taisnojās. — Viņai kauns lūgt kaut ko sev.
Pagājušajā nedēļā vajadzēja dot vēl divus simtus eiro — it kā neatliekamam jumta remontam Marijas vasarnīcā. Tad Anna pirmo reizi pateica nē. Jānis apvainojās, mājās izcēlās strīds. Trīs dienas viņš ar viņu gandrīz nerunāja, bet pēc tam tomēr paņēma naudu no savas algas, lai gan abi bija vienojušies atlikt līdzekļus vasaras atvaļinājumam.
Un tagad Marija stāvēja šeit. Annas birojā. Starp kolēģiem, klientiem un cilvēkiem, kuriem nebija jāzina viņas ģimenes ķildas.
— Lūdzu, ielaidiet viņu, — Anna nogurusi noteica.
Marija kabinetā ienāca tā, it kā būtu valdniece, kas aiz žēlastības nolēmusi apciemot vienkārša ļautiņa mājokli. Viņa lēni pārlaida skatienu telpai — modernajām mēbelēm, plašajiem logiem, svaigajiem ziediem uz palodzes — un savilka lūpas šaurā, neapmierinātā svītrā.
— Nu gan esi iekārtojusies, — viņa novilka, pat nesasveicinājusies. — Es domāju, ka tev te vienkāršs kabinets. Bet nē, vesela atsevišķa istaba. Un vēl sekretāre klāt.
— Labdien, Marija, — Anna piecēlās aiz galda, taču pretī nenāca. — Vai kaut kas ir noticis? Ar Jāni viss kārtībā?
— Ar manu Jānīti tieši nekas nav kārtībā, — Marija iegrima viesu krēslā, nemaz nesagaidījusi uzaicinājumu apsēsties. — Un, starp citu, tas ir tavas vainas dēļ.
Anna sajuta, kā iekšā sakustas aizkaitinājums, tomēr sejā nepalaida ne mazāko emociju.
— Ko jūs ar to domājat?
— Tu pati ļoti labi zini, kā viņš mokās. Māte prasa palīdzību, bet sieva naudu nedod. Nabaga mans dēls ir iespiests starp diviem dzirnakmeņiem.
— Marija, parunāsim par to mājās, mierīgi…
— Es negribu mājās! — vīramāte viņu pārtrauca un pacēla balsi. — Mājās tu viņu pierunā, lai viņš savai mātei nepalīdz! Bet šeit visi redzēs, kāda tu patiesībā esi!
Aiz durvīm atskanēja apslāpētas balsis — kāds bija apstājies, sadzirdējis kliegšanu. Caur stikla sienu Anna pamanīja kolēģu siluetus: viņi sastinga, pēc tam steigšus izlikās, ka ir aizņemti ar darbu.
— Lūdzu, runājiet klusāk, — Anna apgāja galdu un pievēra durvis gandrīz līdz galam. — Te cilvēki strādā.
— Strādā! — Marija nicīgi nošņācās. — Naudu pelna! Un kas tiek manam Jānītim? Droši vien tikai skraida tev pakaļ!
— Tas ir mans un Jāņa privāts jautājums.
— Kāds vēl privāts jautājums, ja cieš mans dēls! — Marija sāka rakņāties somā, izvilka saburzītu mutautiņu un piespieda to pie acīm, lai gan acis palika pilnīgi sausas. — Es esmu māte, es jūtu, cik viņam smagi. Vakar viņš atkal bija pie manis, un seja viņam bija tāda… iztukšota, nogurusi. Un tas viss tevis dēļ!
Anna atcerējās iepriekšējo vakaru. Jānis tiešām bija aizbraucis pie mātes, mājās atgriezās vēlu, kluss un drūms. Uz viņas jautājumiem atbildēja īsi, pēc tam gandrīz uzreiz iegāja guļamistabā.