Tajos bija gan pārsteigums, gan līdzjūtība, gan kaut kas līdzīgs cieņai. Kaut kur malā kāds nedroši sasita plaukstas, un pēc mirkļa aplausiem pievienojās arī pārējie.
Anna neatskatījās. Viņa gāja uz pārrunu telpas pusi, un ar katru soli smagais mezgls krūtīs kļuva mazāks. Beidzot viņa bija izdarījusi to, ko vajadzēja izdarīt jau sen.
Tajā vakarā mājās Anna pārnāca vēlu. Jānis sēdēja virtuvē, pieri savilcis drūmās rievās. Viņa priekšā uz galda stāvēja neaiztikta tējas krūze.
— Mamma zvanīja, — viņš noteica, nepaceļot acis. — Raudāja. Teica, ka tu viņu pazemoji visu cilvēku priekšā. Ka nosauci par manipulētāju.
Anna novilka mēteli, ienāca virtuvē un apsēdās viņam pretī.
— Viņa ieradās manā darbā. Sarīkoja skandālu kolēģu klātbūtnē. Gribēja, lai es viņai iedodu naudu publiski, tā, lai man būtu kauns atteikt.
Jānis beidzot paskatījās uz viņu. Viņa sejā bija redzama apjukusi neticība.
— Mamma tā nerīkotos…
— Jāni, — Anna mierīgi satvēra viņa plaukstu. — Ja tu man netici, es varu parādīt biroja kameru ierakstu.
— Tu filmēji manu māti?
— Nē. Kameras tur darbojas pastāvīgi, nevis tāpēc, ka viņa atnāca. Es tikai gribu, lai tu dzirdi patiesību, nevis vienīgi viņas stāsta versiju.
Anna paņēma klēpjdatoru, sameklēja vajadzīgo failu un ieslēdza ierakstu. No skaļruņa atskanēja Marijas balss:
— “Jānīt, tu taču solīji, ka palīdzēsiet! Parunā ar savu sievu, viņa negrib man dot naudu!”
Jānis klausījās klusēdams. Ar katru nākamo frāzi viņa seja kļuva arvien smagāka. Kad Anna apturēja ierakstu, viņš atlaidās krēsla atzveltnē un ilgi neko neteica.
— Es nezināju, — viņš beidzot nomurmināja. — Viņa man stāstīja pavisam citādi… Ka jūs mierīgi runājāt, bet tu viņu vienkārši izmeti ārā.
— Jāni, tava mamma ar tevi tā dara jau kopš bērnības, — Anna runāja klusi, bet stingri. — Viņa tev ir iemācījusi justies vainīgam par to, ka tev ir sava dzīve. Par to, ka esi apprecējies. Par to, ka nevari katru brīvo minūti veltīt tikai viņai. Es nesaku, ka viņa ir slikts cilvēks. Viņa tevi mīl. Bet šī mīlestība ir smacējoša. Tā prasa upurus. Atkal un atkal.
— Un ko man tagad darīt? — Jānis pārvilka plaukstu pār seju. — Viņa tomēr ir mana māte. Es nevaru tā vienkārši…
— Es neprasu, lai tu no viņas atsakies, — Anna ciešāk saspieda viņa pirkstus. — Es lūdzu, lai mēs nospraužam robežas. Mēs viņai palīdzēsim. Taču ne pēc pirmā pieprasījuma un ne ar jebkādu summu. Ir noteikumi, kurus es viņai šodien pateicu. Reizi mēnesī — pārtika. Ārkārtas situācijā — palīdzība pēc tam, kad saprotam, kas īsti noticis. Bez meliem. Bez vainas uzspiešanas. Bez izrādēm.
— Viņa tam nepiekritīs.
— Tad viņa nesaņems neko, — Anna atbildēja mierīgi, bet nelokāmi. — Jāni, es tevi mīlu. Taču es nedzīvošu ģimenē, kur mani mēģina pazemot un šantažēt. Es gribu, lai tu esi laimīgs. Lai mēs veidojam savu dzīvi, nevis mūžīgi stāvam pārmetumu un prasību ēnā.
Jānis ilgi sēdēja klusēdams. Tad viņš lēni pamāja.
— Labi. Rīt viņai piezvanīšu. Pateikšu, ka piekrītu taviem noteikumiem.
— Nevis maniem, — Anna viņu maigi izlaboja. — Mūsu. Mēs esam ģimene. Lēmumus pieņemam kopā.
Viņa sejā parādījās vājš, noguris smaids.
— Mūsu noteikumiem.
Marija nedēļu nezvanīja vispār. Pēc tam tomēr piezvanīja Jānim — auksta, aizvainota, pilna rūgtuma. Viņa pieprasīja, lai Anna atvainojas. Jānis atteica. Marija nometa klausuli.
Pagāja vēl viena nedēļa, līdz viņa tomēr piekrita. Ne tāpēc, ka būtu samierinājusies. Drīzāk tāpēc, ka saprata: vairāk viņai nepiedāvās. Otrs variants bija palikt bez jebkādas palīdzības.
Reizi mēnesī Jānis aizveda viņai pārtiku. Pirmajā reizē Marija viņu sagaidīja ar akmenscietu seju, it kā viņš būtu svešinieks. Tomēr ar laiku viņas tonis kļuva mazliet mīkstāks. Reiz viņa pat pajautāja, kā Annai veicas darbā. Tas nebija daudz, bet tas jau bija solis uz priekšu.
Anna neloloja naivas cerības. Viņa saprata, ka Marija būtiski nemainīsies. Ne savā vecumā, ne ar savu raksturu. Taču tagad starp viņiem vismaz pastāvēja skaidras robežas. Un šajās robežās bija iespējama kaut vēsa, tomēr cilvēcīga saskarsme.
Kādā vakarā, kad viņi ar Jāni sēdēja uz dīvāna, viņš pēkšņi ierunājās:
— Zini, es laikam beidzot sapratu vienu lietu. Mamma tiešām ļoti daudz manis dēļ ir upurējusi. Tā ir taisnība. Bet viņa grib, lai es upurēju sevi tieši tāpat. Visu dzīvi. Bez gala. Un tas nav pareizi.
— Vecāki dod bērniem tāpēc, lai bērni būtu laimīgi, — Anna klusi atbildēja. — Nevis tāpēc, lai pēc tam visu mūžu pieprasītu atmaksāt kaut kādu parādu.
— Es viņai esmu pateicīgs. Un es viņu mīlu. Bet es gribu dzīvot savu dzīvi. Kopā ar tevi.
Anna piekļāvās viņam tuvāk.
— Tad mēs ar to tiksim galā.
Marija joprojām palika neapmierināta. Taču viņa vismaz pārstāja manipulēt. Jo beidzot saprata: šis paņēmiens vairs nestrādā.