Logi bija vērsti uz pagalmu, un bērnistabā pietika vietas ne tikai gultai un rakstāmgaldam, bet arī skapim.
Par Annu viņi gandrīz nerunāja. Ne tāpēc, ka būtu kļuvuši īpaši cēlsirdīgi. Vienkārši vairs nebija spēka atkal un atkal malt vienu un to pašu.
Reizēm viņa piezvanīja Jānim. Sarunas ar katru reizi kļuva īsākas. Tajās vairs nebija agrākās pārliecības, pamācību un pavēlošā toņa. Kādu dienu Inese nejauši dzirdēja, kā viņš saka klausulē:
– Nē, mammu, brīvas naudas mums nav. Mums ir hipotekārais kredīts.
Un pirmo reizi šajos vārdos nebija ne vainas izjūtas, ne lūguma viņu saprast.
Par Ilzes ateljē viņi uzzināja rudenī.
Inese pie veikala sastapa kādu bijušo vīramātes kaimiņieni. Sākās parasta saruna, un tā arī izstāstīja jaunumus.
Telpas Ilze tomēr bija noīrējusi. Anna paņēma patēriņa kredītu, pielika klāt savus iekrājumus un steigā ielaida īrniekus pilsētas dzīvoklī, cerot, ka īres maksa nosegs ikmēneša maksājumu.
Cilvēku plūsma pie tirgus it kā bija, taču ne tāda, kā cerēts. Garāmgājēji ienāca, pajautāja cenu un devās prom. Aizkarus pēc pasūtījuma pasūtīja reti. Bikses atšūt, rāvējslēdzēju nomainīt — jā, tādi darbi gadījās, bet ar tiem vien aptuveni piecsimt divdesmit eiro īri nenosegsi.
Pēc trim mēnešiem aizgāja otrā šuvēja. Vēl pēc mēneša saplīsa overloks. Ilze ateljē aizvēra.
Ar dzīvokļa īrniekiem arī nebija paveicies.
Viena ģimene izvācās, nesamaksājusi par pēdējo mēnesi. Nākamie atstāja parādu par komunālajiem maksājumiem un apdedzinātu palodzi virtuvē. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem Anna paskatījās uz savu “glābšanas riņķi” nevis kā uz ģimenes trumpi, bet kā uz nebeidzamu rūpju avotu.
Viņa piezvanīja janvārī.
Inese tajā brīdī grieza salātus, Līga spēlējās, bet Jānis skrūvēja kopā jaunos taburetes.
– Mamma, – viņš noteica, paskatījies tālruņa ekrānā.
Inese neatbildēja neko.
Jānis izgāja istabā, tomēr daļa sarunas tik un tā bija dzirdama.
– Jā, mammu… Sapratu… Nē, es nevaru uzņemties tavu maksājumu… Nē, ne jau tāpēc, ka negribētu… Tāpēc, ka man ir ģimene un savas saistības… Mammu, pietiek, nevajag tā…
Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās virtuvē un apsēdās pie galda.
– Lūdz palīdzēt atrast normālus īrniekus. Saka, ka esot nogurusi.
– Un ko tu viņai atbildēji?
– Ka apjautāšos kolēģiem. Viss.
Inese pamāja. Tas bija pareizi. Neļaut sevi atkal ievilkt vecajā lokā, bet arī neatriebties par pagātni.
– Tev viņas žēl? – viņa klusi pajautāja.
Jānis brīdi padomāja.
– Žēl. Bet man šķiet, ka es beidzot sapratu vienu lietu. Žēlumam nevajadzētu maksāt ar paša interesēm.
Inese viegli pasmaidīja.
– Vēlu gan saprati, bet tomēr saprati.
Viņš īsi iesmējās.
Viņi vakariņoja savā virtuvē. Aiz loga krita sniegs, bērnistabā uz palodzes spīdēja mazā lampiņa mājiņas formā, kuru Līga ieslēdza katru vakaru. Ledusskapis klusi rūca, tējkanna noklikšķēja, un Jānis piecēlās saliet tēju.
Parasts vakars. Parasta ģimene. Tikai tagad neviens vairs nevarēja ienākt un pateikt: “Atbrīvojiet dzīvokli.”
Dažreiz Inese vēl atcerējās Annas seju tajā mirklī, kad viņa mierīgi pateica: “Labi, mēs izvāksimies.”
Droši vien vīramāte līdz pēdējam bija pārliecināta, ka dēls sāks pierunāt, vedekla sāks raudāt un viss noslēgsies ar ierasto padevīgo: “Nu labi, mammu, lai notiek, kā tu saki.”
Taču pat visciešākā atkarība pārtrūkst ar vienu lēmumu. Pēc tā cilvēki vienkārši sakravā kastes un aiziet savā dzīvē.
Un, iespējams, ģimenē vissmagākais jautājums nemaz nav par naudu. Tas ir par brīdi, kad pateicībai jābeidzas, lai tā nepārvērstos par mūža nodevu.