– Ines, pagaidi, – Jānis aizsmakušā balsī mēģināja viņu apturēt.
Taču viņa jau bija devusies uz istabu pēc Līgas.
Atpakaļceļš šķita neparasti garš.
Līga mašīnā iemiga gandrīz uzreiz, vaigu piespiedusi pie savas mīkstās rotaļlietas. Jānis brauca klusēdams, tik cieši sažņaudzis stūri, ka pirkstu kauli kļuva balti. Arī Inese neko neteica. Ne aiz aizvainojuma. Drīzāk tāpēc, ka spēka vairs nebija. Reizēm saruna nebeidzas tad, kad pateikts viss, bet tad, kad vairs nav jēgas kaut ko skaidrot.
Mājās, nolikuši Līgu gulēt, viņi apsēdās virtuvē.
– Tu to izdarīji speciāli? – pēc ilgas klusēšanas vaicāja Jānis.
– Ko tieši?
– To savu “labi, mēs izvāksimies”. It kā tu jau sen visu būtu izlēmusi.
– Ne jau šodien es to izlēmu, – Inese mierīgi atbildēja. – Es par to domāju jau ilgi. Vienkārši cerēju, ka līdz šādam brīdim nenonāksim.
Viņš nolaida skatienu.
– Tā ir mana vaina. Man nevajadzēja mātei stāstīt par naudu.
– Jāni, tas nav tikai par naudu. Runa ir par to, ka tava māte visu šo laiku uzskatīja dzīvokli par sviru, ar kuru mūs var pakustināt, kad viņai vajag. Agrāk viņai vienkārši bija izdevīgi par to klusēt.
– Viņa pateica dusmās.
– Nē. Viņa pateica to, ko patiesībā domā. Šādos brīžos cilvēki nepārteicas. Viņi pasaka to, ko parasti slēpj.
Jānis ilgi sēdēja nekustīgi. Tad klusi pajautāja:
– Un ko mēs tagad darīsim?
– Meklēsim īres dzīvokli uz pāris mēnešiem. Pēc tam ņemsim hipotekāro kredītu. Pirmajai iemaksai mums ir nauda. Ir arī ģimenes atbalsta nauda, ko varam izmantot. Jā, būs grūti. Toties neviens vairs nevarēs mums atgādināt, cik dārgi maksā viņa “labestība”.
Jānis skatījās galda virsmā, it kā tur būtu rakstīta atbilde. Inese redzēja, ka viņam sāp. Viņš nebija nekāds mammas dēliņš, kas skrien pēc katra sauciena.
Tomēr dziļi viņā bija palicis vecs, bērnībā iemācīts paradums: mammu jāsargā, mammu nedrīkst apbēdināt, mamma taču grib tikai labu.
– Tu tiešām gribi aiziet? – viņš beidzot jautāja.
– Es gribu atslēgt durvis ar savu atslēgu un zināt, ka mūs no turienes neviens neizmetīs kāda cita iegribu dēļ.
Pēc nedēļas viņi atrada īres dzīvokli.
Tas nebija blakus bērnudārzam, nebija tik gaišs, kā Inese būtu vēlējusies, un tur nebija arī trauku mazgājamās mašīnas, pie kuras viņa jau bija pieradusi. Taču Līgai bija sava atsevišķa istaba.
Mantas viņi vāca vakaros. Inese lika šķīvjus un krūzes kastēs, ar marķieri uzrakstīja “virtuve”, “grāmatas”, “Līgas rotaļlietas”.
Atslēgas mātei Jānis aizveda viens pats. Viņš atgriezās vēlu, pelēcīgu seju un apsārtušām acīm.
– Ko viņa teica? – Inese pajautāja.
– Ka es esot nepateicīgs. Ka tu mani esot nostādījusi pret ģimeni. Ka Ilze vismaz cenšas kaut ko dzīvē sasniegt, bet mēs domājot tikai par sevi.
– Un tu?
– Es pirmo reizi mūžā nesāku taisnoties.
Pirmais mēnesis īrētajā dzīvoklī bija smags.
No rīta Inese veda Līgu uz bērnudārzu, pēc tam steidzās uz darbu grāmatvedībā. Vakaros viņa paņēma meitu, gatavoja vakariņas un rēķināja katru izdevumu.
Jānis pieņēma papildu izsaukumus. Viņš strādāja par kondicionieru un ventilācijas sistēmu uzstādīšanas meistaru, un sezona bija tikko sākusies. Abi bija tik pārguruši, ka aizmiga gandrīz tajā pašā mirklī, kad galva pieskārās spilvenam.
Tomēr nauda kontā neizkusa. Un brīdī, kad bankas speciāliste izklāja viņu priekšā hipotekārā kredīta piedāvājumus, Inese pēkšņi sajuta nevis bailes, bet atvieglojumu.
– Mēneša maksājums būs trīs simti desmit eiro, – darbiniece paskaidroja, pabīdot viņiem izdrukāto lapu. – Ņemot vērā jūsu pirmo iemaksu un pieejamo ģimenes atbalstu. Termiņš – divdesmit gadi.
Divdesmit gadi skanēja biedējoši. Taču vēl biedējošāk bija atkal būt atkarīgiem no kāda cita noskaņojuma.
Dzīvokli viņi neatrada uzreiz. Inese kopā ar nekustamā īpašuma aģentu izbraukāja pusi pilsētas un apskatīja vienu variantu pēc otra. Beigās viņi apstājās pie neliela divistabu dzīvokļa jaunā mājā nomalē. Patālu no centra. Bez smalka remonta. Toties tā bija vieta, kur varēja sākt no jauna.