– Un vēl aizkaru šūšanu, – Ilze piebilda, it kā tas visu padarītu vēl pārliecinošāku. – Tagad pēc tā ir liels pieprasījums. Cilvēki vairs tik daudz nepērk jaunas lietas, drīzāk pārtaisa un pielāgo vecās.
Inese klausījās, neko neteikdama. Pati doma nebija galīgi aplama. Bikses tiešām nes iešūt, rāvējslēdzējus maina, aizkarus saīsina. Problēma slēpās nevis idejā, bet tajā, kurš samaksās par sākumu.
– Cik tev vajag? – Jānis pajautāja.
Anna it kā tikai šo jautājumu vien būtu gaidījusi.
– Sešus tūkstošus eiro. Šujmašīnas, overloks, galds, izkārtne, īre par diviem mēnešiem, visādi sīkumi. Jums tas nav nekas nepaceļams. Jums taču ir iekrāts.
Inese lēni nolika krūzi uz galda.
– No kurienes jūs zināt, cik mums ir iekrāts?
Vīramāte pat nepaskatījās uz viņu. Skatiens tika vērsts uz dēlu.
– Jānis stāstīja. Un kas tur īpašs? Vai tad no mātes kaut kas jāslēpj?
Inese pagriezās pret vīru. Viņš vainīgi novērsa acis.
– Es nedomāju, ka saruna aizies līdz tam, – viņš klusi nomurmināja. – Vienkārši pateicu, ka mēs krājam.
– Un nosauci arī summu, – tikpat klusi atteica Inese.
Ilze teatrāli pavērsa acis uz augšu.
– Ak Dievs, vai tiešām bez šitā nevar? Es taču neprasu uz mūžīgiem laikiem. Es atdošu. Protams, ne rīt, bet pa daļām. Mēs esam ģimene vai neesam?
– Esam, – Inese pamāja. – Tieši tāpēc arī jautāju. Ilze, tu esi sarēķinājusi, pie kāda apgrozījuma vismaz iziesi pa nullēm?
– Ko?
– Cik pasūtījumu mēnesī tev vajadzēs, lai nosegtu tikai īri? Nevis nopelnītu, bet vienkārši nepaliktu mīnusos.
Ilze brīdi klusēja.
– Nu… aptuveni es saprotu.
– Aptuveni nav skaitlis. Cik maksā īre?
– Pieci simti divdesmit eiro. Bet vieta ir ļoti laba.
– Un drošības nauda par mēnesi arī?
– Jā.
– Vēl remonts, elektrība, materiāli, kases aparāts. Ja plāno ņemt otru šuvēju, ar pašnodarbinātā statusu vien var nepietikt, vajadzēs sakārtot uzņēmējdarbību. Nodokļus un sociālās iemaksas arī ierēķināji?
– Ines, nu tu kā vienmēr, – Ilze saviebās. – Ar tevi vispār neko nevar normāli izrunāt. Tev uzreiz visur tikai šausmu scenāriji.
– Tie nav šausmu scenāriji. Tie ir skaitļi. Seši tūkstoši eiro nav kabatas nauda.
Anna skaļi izpūta gaisu.
– Pietiks pratināt meiteni. Mēs neesam bankā. No jums vajag palīdzību, nevis revīziju.
– Palīdzēt var dažādi, – mierīgi sacīja Inese. – Var palīdzēt uztaisīt plānu, pārskatīt īres līgumu, izskaidrot nodokļus. Bet atdot pusi no mūsu uzkrājumiem biznesam, kas nav kārtīgi izrēķināts, mēs nevaram.
– Nevarat? – vīramāte pārjautāja. – Vai negribat?
Jānis paberzēja pieri.
– Mammu, tā tiešām ir liela summa. Mums vajag apdomāt.
– Ko tur vēl domāt? – Annas balss kļuva asāka. – Sešus gadus es jūs turu savā dzīvoklī. Sešus! Ja būtu īrējuši, sen jau būtu atdevuši tūkstošiem eiro svešiem cilvēkiem. Bet jūs pa šo laiku sev iekrājāt drošības spilvenu un tagad vēl izvēlaties, palīdzēt vai ne.
– Mēs neko neizvēlamies aiz spītības, – Jānis iebilda. – Mēs krājam savam mājoklim.
– Savam? – Anna īsi iesmējās. – Jūs taču jau dzīvojat mājoklī. Vai mans dzīvoklis jums pēkšņi kļuvis par sliktu?
Tad Inese pateica to, ko bija nēsājusi sevī jau ilgi.
– Anna, mēs nedzīvojam savā mājoklī. Mēs dzīvojam jūsu dzīvoklī. Un šodien jūs pati to ļoti skaidri apliecinājāt.
Pie galda iestājās klusums.
Pēc mirkļa vīramāte izmeta tieši tos vārdus:
– Ja Ilzei palīdzēt negribat, tad līdz mēneša beigām atbrīvojiet dzīvokli.
Un jau pēc dažām sekundēm viss bija kļuvis citāds.
Inese pirmā piecēlās no galda.
– Labi, – viņa sacīja. – Mēs izvāksimies.
Anna samirkšķināja acis.
– Es neteicu, ka šodien pat.
– Jums taisnība. Dzīvoklis ir jūsu. Tātad arī mums beidzot pienācis laiks dzīvot pēc saviem noteikumiem.