– Ja jūs negribat atbalstīt Ilzi, tad līdz mēneša beigām izvācieties no dzīvokļa, – Anna paziņoja tik mierīgā balsī, it kā būtu vienkārši palūgusi padot cukurtrauku.
Inese pirmajā mirklī pat neaptvēra, ko tieši viņa tikko dzirdējusi. Uz galda stāvēja krūzes ar jau atdzisušu tēju, šķīvis ar biezpienmaizītēm un maza ievārījuma bļodiņa. Blakusistabā sešgadīgā Līga bija iekārtojusies uz dīvāna un krāsoja papīra lelli, ko pati bija izgriezusi no veca žurnāla.
Jānis sastinga, karoti vēl turēdams rokā.
– Mammu, tu to nopietni?
– Un kas tur tāds? – Anna nesteidzīgi pielaboja salveti pie šķīvja. – Sešus gadus dzīvojat manā dzīvoklī, maksājat tikai komunālos, bet, kad jāpalīdz miesīgajai māsai, pēkšņi naudas nav. Tad arī neapvainojieties. Dzīvoklis ir mans, un es pati lemšu, ko ar to darīt.
Inese paskatījās uz vīru. Viņa seja izskatījās tā, it kā kāds viņam būtu iesitis ar ko smagu un trulu. Šādās sarunās Jānis vienmēr apjuka lēnām. Ne tāpēc, ka nesaprastu. Drīzāk tāpēc, ka līdz pēdējam brīdim cerēja: tuvinieki tomēr nepateiks skaļi to, ko jau sen klusībā ir izlēmuši.
Bet Inese visu saprata uzreiz.
Viņa šo sarunu bija gaidījusi kopš tās trešdienas, kad Anna piezvanīja un pārāk dzīvespriecīgā tonī sacīja:
– Sestdien atbrauciet visi kopā. Pasēdēsim, ģimenes lokā pārrunāsim vienu lietiņu. Līgai pankūkas izcepšu.
Kad vīramāte teica “ģimenes lokā”, tas nekad nenozīmēja vienkāršu tējas dzeršanu ar pankūkām. Tas nozīmēja, ka lēmums jau ir pieņemts, lomas visiem sadalītas, un pārējiem atliek vien īstajā brīdī piekrītoši pamāt.
Līdz vasarnīcai viņi brauca klusumā.
Līga aizmugurējā sēdeklī čaloja par bērnudārzu, par draudzeni Lauru, kura vislabāk no visiem zīmējot tauriņus, un par dziesmiņu, ko viņi tagad mācoties.
Jānis tikai māja ar galvu un atbildēja nevietā. Inese skatījās pa logu un domāja par 12 400 eiro, kas gulēja viņu kontā. Trīs gadi bez atvaļinājumiem. Trīs gadi bez pēkšņiem pirkumiem. Trīs gadi ar izdevumu tabulām, atteikšanos no visa liekā un nemitīgo: “ne tagad, vēlāk”.
Tā nebija vienkārši nauda. Tā bija pirmā iemaksa viņu pašu dzīvoklim.
Anna vasarnīcā dzīvoja gandrīz visu gadu.
Māja bija pamatīga un silta, ar gāzes katlu, nelielu pirtiņu un divām siltumnīcām. Savu divistabu dzīvokli pilsētā viņa pirms sešiem gadiem, kā pati mēdza teikt, bija “atdevusi jaunajiem”.
Tieši tā Anna stāstīja gan kaimiņiem, gan radiem. Tikai Inese jau no pirmās dienas ļoti labi saprata atšķirību starp “atdevu” un “ielaidu padzīvot”. Dokumentos dzīvokļa īpašniece bija Anna. Un neviens cits.
Pusdienu laikā vīramāte vispirms izjautāja mazmeitu par bērnudārzu, pēc tam žēlojās par cenām veikalos, bet tad pavisam nemanāmi pārgāja pie jaunākās meitas.
– Ilze man ir gudra meitene, – viņa sacīja ar to īpašo lepnumu balsī, ko Inese bija dzirdējusi jau gadiem. – Rokas viņai zelta. Šuj tā, ka no veikala mantas neatšķirsi. Viņai vajadzētu savu lietu atvērt, nevis strādāt svešam cilvēkam par kapeikām.
Ilze sēdēja blakus – slaida, skanīga, ar jaunu matu griezumu un manikīru cepta piena tonī. Viņai bija divdesmit seši. Pēdējo piecu gadu laikā viņa te iekārtojās aizkaru salonā, te aizgāja prom, te šuva bērnu kleitas pēc pasūtījuma, te visu pameta, jo “klienti izsūcot pēdējos spēkus”.
Tagad, kā izrādījās, viņai bija radies jauns sapnis.
– Es atradu telpu pie tirgus, – Ilze pēkšņi atdzīvojās. – Nav liela, toties cilvēku plūsma tur ir laba. Gribu atvērt ateljē apģērbu labošanai un pielāgošanai.