Notikumi pēc tam sāka velties lejup kā sniega pika. Jānis pēkšņi ieviesa jaunu paradumu — nākt mājās ar restorānu maisiņiem rokās. Viņš apsēdās pie galda un ēda viens pats, demonstratīvi, kamēr mēs ar Mārtiņu virtuvē knibinājāmies ap pavisam vienkāršiem salātiem. Pa visu dzīvokli izplatījās ceptu KFC spārniņu vai picas smarža. Mārtiņš skatījās uz tēvu ar tādu izsalkušu, apjukušu skatienu, ka man sirds savilkās, bet Jānis pat neiedomājās viņam piedāvāt kaut gabaliņu.
Trešajā dienā dēls klusi pavaicāja:
— Mammu, kāpēc tētis man nedod picu?
— Tāpēc, ka tētim tā ir pirkta par “personīgo naudu”, Mārtiņ, — es noglāstīju viņam matus. — Bet mums ir kopīgā. Nāc, es tev pankūkas izcepšu. Miltus nopirku.
Tajā mirklī manī kaut kas galīgi pārtrūka. Ja vīrietis spēj mierīgi rīt gardumus vienatnē, kamēr viņa bērns ēd tukšas pankūkas, tad tas nav ne vīrs, ne tēvs. Tas ir liekēdis.
Pēdējais piliens pienāca piektdien. Atgriezos no darba un pastkastītē atradu čeku. Piegāde no dārga elektronikas veikala. Uz Jāņa vārda. Summa — četri simti eiro. Jauns spēļu monitors.
Iegāju dzīvoklī. Jānis sēdēja viesistabā un plēsa vaļā milzīgu kasti. Viņa acis mirdzēja kā bērnam pie eglītes.
— Paskaties, kas par mantu! — viņš pat uz brīdi bija aizmirsis, ka mēs it kā nerunājam. — Četri K, atsvaidzes frekvence nenormāla. Tagad tankus kapāšu kā dievs.
Es noliku čeku uz galda.
— Četri simti eiro, Jāni? Mums par pagājušo mēnesi hipotekārajā maksājumā trūkst trīsdesmit eiro, jo tu “nepiemeti”. Mārtiņam zobi aug šķībi, zobārsts pateica, ka vajadzēs breketes. Un tu nopērc monitoru?
— Ak, tikai nesāc atkal! — viņš vienā sekundē sarāvās adatās. — Es tam krāju trīs mēnešus. No savas algas! Man ir tiesības!
— Ir, — es mierīgi pamāju. — Un man ir tiesības nedzīvot ar cilvēku, kurš zog nākotni pats savam dēlam.
— Ko nozīmē “zog”? Ko tu tur murgo?
Es neatbildēju. Aizgāju uz priekšnamu, paņēmu viņa sporta somu — to pašu, ar kuru viņš mēdza iet uz zāli — un sāku tajā kārtīgi mest viņa mantas. Nešķirojot. Tieši no pakaramajiem. Krekli, T-krekli, zeķes, bikses.
— Eu! Ko tu dari?! — viņš metās gaitenī, vicinādams rokas. — Liec atpakaļ! Tu esi sajukusi prātā?
— Nē, Jāni. Es beidzot esmu atjēgusies. Tev ir piecpadsmit minūtes, lai savāktu pārējo. Brauc pie mammas. Viņa tevi mīl, viņa tevi pabaros un noteikti apjūsmos tavu monitoru.
— Tu mani nevari izlikt! Es te esmu deklarēts! — viņš mēģināja mani pastumt malā, bet es paskatījos uz viņu tā, ka viņš apklusa pusvārdā.
— Dzīvoklis man piederēja jau pirms laulībām, Jāni. Tev te nav nekādu tiesību. Un tava deklarācija ir tukša formalitāte — rīt iesniegšu prasību, lai tevi izdeklarē caur tiesu. Bet tagad tu ej prom. Citādi zvanu policijai un saku, ka svešs cilvēks laužas manā dzīvoklī.
— Tu vēl nožēlosi! — viņš paķēra somu, steigā iebāza tajā arī monitoru — prioritātes, protams! — un izšāvās pa durvīm. — Vēl rāposi pie manis, kad Mārtiņam skolas formai naudas nepietiks!
Es aizvēru durvis un pagriezu atslēgu. Klikšķis. Klikšķis.