Pēc viņa loģikas man vēl arī bija jāuzvedas tā, it kā uz viņa “medījumu” man nebūtu nekādu tiesību.
Patiesībā šī spriedze krājās jau sen. Pēdējo pusgadu Jānis arvien biežāk “aizmirsa” iedot naudu pārtikai. Te pēkšņi mašīnai apdrošināšana, te draugam jāaizdod, te mammai Inesei nez no kurienes steidzami savajadzējies jauns televizors. Es vilku visu uz sevis. Sākumā klusējot, pēc tam uzmanīgi dodot mājienus, vēlāk jau tieši lūdzot. Bet tajā dienā viņš man vienkārši nolika priekšā ultimātu.
— Paklau, Ilze, — vakarā čukstēju telefonā, ieslēgusies vannasistabā. — Viņš tiešām domā, ka esmu kaut kāda bezdibena aka. Es raujos divos darbos, lai Mārtiņam varētu samaksāt par privātskolotāju, bet viņš sev pērk diskus mašīnai.
— Anna, tu esi prātu zaudējusi? — Ilze, kā vienmēr, netaupīja vārdus. — Viņš sēž tev uz kakla un vēl uzsit ar pātagu. Beidz viņu barot. Vienkārši beidz. Ēd pati, pabaro bērnu, bet viņu ignorē. Lai par savu “personīgo” naudu ēd restorānos, ja reiz ir tik bagāts.
Toreiz es tikai nopūtos. Viegli pateikt — nebaro. Viņš taču ir vīrs. It kā savējais cilvēks. Kādreiz tāds bija.
Taču nākamajā rītā pamodos ar dīvainu skaidrību galvā. Jānis gulēja, aizņēmis pusi gultas, izpleties kā saimnieks un skaļi krākdams. Paskatījos uz viņu un sevī neatradu ne kripatiņas maiguma. Tikai smagu, blāvu aizkaitinājumu. Un nekādas vēlēšanās gatavot viņam brokastis.
Es piecēlos, izvārīju Mārtiņam putru un sev uztaisīju kafiju. Jānis virtuvē ievilkās tikai pēc stundas.
— Kur ir manas grauzdiņmaizes? — viņš blenza uz tukšo pannu.
— Veikalā, Jāni, — mierīgi dzēru kafiju un šķirstīju ziņas telefonā. — Maize, olas un piens maksā naudu. Manā šī mēneša budžetā tavām grauzdiņmaizēm līdzekļi nav paredzēti. Prioritāte ir kredīts par dzīvokli un Mārtiņa sporta apavi.
— Tu ņirgājies? — viņš savilka pieri. — Es gribu ēst.
— Ēd, — pamāju uz plauktu ar putraimiem. — Tur ir grūbas. Kuņģim ļoti veselīgi.
Viņš kaut ko noburkšķēja par “sieviešu kaprīzēm” un aizgāja uz darbu tukšā dūšā. Es, naivā, vēl nodomāju, ka tas viņu varbūt piespiedīs padomāt. Kā tad.
Vakarā viņš atgriezās un uzreiz metās pie ledusskapja. Bet tur — gandrīz tukšums. Plauktā stāvēja mans jogurts un Mārtiņa sacepums, ko biju pagatavojusi tieši vienai porcijai.
— Anna, tas vairs nav smieklīgi! Kur vakariņas? — viņš tā dauzīja katlus, ka Mārtiņš savā istabā pat sarāvās.
— Vakariņu nav, Jāni. Nauda beigusies. Šodien samaksāju komunālos un nopirku Mārtiņam rudens jaku. Līdz nedēļas beigām palikuši trīsdesmit eiro. Tas ir man un dēlam kefīram un maizītēm. Taviem steikiem budžeta nav.
— Tu… tu par mani ņirgājies! — viņš iekliedzās tik skaļi, ka seja kļuva plankumaina. — Es strādāju! Es nogurstu! Man ir tiesības atnākt mājās un normāli paēst!
— Ir, — es pat nepacēlu balsi. — Par savu personīgo naudu. Pasūti piegādi vai aizej uz kafejnīcu. Tu taču pelni, tev ir tiesības.
Viņš plosījās kādas divas stundas. Kliedza, ka es esot slikta sieva, ka graujot ģimeni, ka viņš atradīšot tādu, kura viņu novērtēs. Es klusējot sēdēju krēslā un lasīju grāmatu. Mārtiņš ar austiņām spēlēja konsoli; viņš pie mūsu strīdiem jau sen bija pieradis un vienkārši atslēdzās no apkārtējā. Skumji tas bija, protams, taču tajā brīdī man sentimentam vairs neatlika spēka.