— Anna, es te visu pārdomāju un nonācu pie secinājuma: mana alga ir mana personīgā nauda. Es pats to nopelnu, tātad pats arī izlemju, kur to tērēt — savām vēlmēm, mašīnai, mammas atbalstam. Bet ikdienas dzīvošanai izmantosim tavu algu. Tu taču mums esi taupīga, tik prasmīgi atrodi atlaides veikalos. Tad nu arī rīkojies.
Es turpināju berzt pie plīts flīzēm piekaltušo tauku traipu. Sūklis čīkstēja pret virsmu tik nepatīkami, ka skaņa griezās ausīs, bet pirksti zem gumijas cimdiem jau sāka smelgt. Es nespēju apstāties. Virtuvē kodīgi smaržoja tīrīšanas līdzeklis, sajaucies ar piedegušas mērces dvaku — Jānis atkal bija aizmirsis izslēgt riņķi, kad pārlika sautējumu citā traukā.
— Tātad personīgā nauda, — es lēni izelpoju, neatraudama skatienu no flīzēm. — Jāni, vai tevi nemaz nemulsina tas, ka mums vēl divdesmit gadus jāmaksā kredīts par dzīvokli un Mārtiņš šogad sāk skolu? Somai, formai, grāmatām, visiem sīkumiem arī vajag naudu. Tu vispār zini, cik maksā normāla pārtika, ja negribam dzīvot tikai uz makaroniem?
— Ak, tikai nesāc, — Jānis smagnēji aizstampāja man garām pa laminātu. — Tu vienmēr no visa uztaisi traģēdiju. Es taču neteicu, ka vispār neko nedošu. Ja būs pavisam slikti, palūgsi, es padomāšu. Bet pamatā budžets būs tavā ziņā. Tu mums esi tā pareizā, vienmēr par taisnīgumu. Tad parādi savus grāmatvedes brīnumus.
Viņš apsēdās pie galda un uzgrieza televizoru gandrīz līdz galam. Ekrānā rādīja kaut kādu bezjēdzīgu raidījumu, kur visi pārkliedza cits citu, un šis troksnis urbās deniņos ne sliktāk kā kaimiņu perforators. Starp citu, augšējie kaimiņi arī neatpalika — remonts pie viņiem vilkās jau otro gadu, un sienas otrā pusē dūcošais urbis bija kļuvis par ierastu fonu mūsu lēnām drūpošajai ģimenes dzīvei.
Noslaucīju rokas priekšautā un pagriezos pret vīru. Jānis sēdēja savā iemīļotajā, izstaipītajā maikā, ar zobu bakstāmo bakstīja starp zobiem un ar visu savu stāju lika saprast: jautājums ir izlemts. Mans kādreiz maigais Jānis, kurš solīja man pasauli nolikt pie kājām, bija pārtapis par cilvēku, kurš uzskatīja — ja jau viņš ir “ģimenes galva”, tad viņa vajadzības ir pirmajā vietā, bet manējās… nu, tās kaut kā pašas atrisināsies.
— Jāni, tu to nopietni? — es atspiedos pret izlietni un caur mājas krekliņu sajutu auksto metālu. — Mana alga ir septiņi simti eiro. No tiem trīs simti piecdesmit aiziet kredītam. Pāri paliek trīs simti piecdesmit. Uz mums trim. Tas ir aptuveni simts eiro cilvēkam mēnesī. Tu tiešām piedāvā mums ēst par kādiem trim eiro dienā, ieskaitot Mārtiņu?
— Cilvēki dzīvo arī ar mazāku summu, — viņš pat galvu nepagrieza. — Pērc putraimus, sezonas dārzeņus. Gaļa tādos daudzumos vispār nav veselīga, es lasīju. Īsāk sakot, Anna, nekrāmē man virsū savas problēmas. Rīt braucu skatīties jaunus diskus mašīnai, man vajag naudu.
Tajā brīdī man kļuva pilnīgi skaidrs: viņa prātā viss jau bija salikts pa plauktiņiem. Plāns bija gatavs, un man tajā bija atvēlēta bezmaksas pielikuma loma — nodrošināt ērtu dzīvi lielajam “apgādniekam”.