Trešais pagrieziens atslēgā noskanēja īpaši skaļi.
Vispirms sameklēju atslēdznieka numuru un piezvanīju. Pēc nepilnas stundas durvīs jau bija ielikti jauni slēdzeņu mehānismi. Metāla sausā, drošā šķindoņa mani nomierināja labāk par jebkādām tabletēm.
Pēc tam apsēdos virtuvē. Dzīvoklī valdīja klusums. Pat augšējie kaimiņi beidzot bija pārtraukuši urbt. Aiz loga karājās blāvs mēness.
Es paņēmu kalkulatoru. Tātad — aptuveni tūkstotis četri simti eiro. Septiņi simti aiziet kredītam par dzīvokli. Paliek vēl septiņi simti. Uzturlīdzekļi… Jānis strādā oficiāli, tāpēc caur tiesu no viņa varēšu piedzīt vismaz trīs simtus, varbūt pat četrus simtus eiro. Kopā sanāk ap tūkstoti simts. Mums diviem.
Un ziniet ko? Tas ir pat vairāk nekā man palika tad, kad es baroju to bezkaunīgo resnuli. Man vairs nevajadzēs katru nedēļu stiept mājās kilogramiem gaļas. Nebūs jāsedz viņa telefona rēķini un internets. Nebūs jāstāv virtuvē un jāklausās mūžīgā čīkstēšanā par to, cik viņam grūta dzīve.
— Mammu, — no istabas iznāca Mārtiņš, ar dūrītēm berzēdams acis. — Tētis aizgāja?
— Jā, Mārtiņ. Tētis aizbrauca pie vecmāmiņas. Uz pavisam.
— Un mēs tagad… būsim nabagi?
Es piespiedu viņu sev klāt un noglāstīju pakausi.
— Nē, mīļais. Mēs būsim brīvi. Un tas ir daudz svarīgāk. Turklāt picai rīt mums noteikti pietiks.
Viņš bija tik mazs. Tik tievs, silts un uzticīgs. Un tieši tajā brīdī dusmas uz Jāni mani pārņēma ar tādu spēku, ka pēdējās šaubas pazuda kā nebijušas. Kā es vispār tik ilgi to pacietu? Kā ļāvu viņam gadiem ilgi atņemt manam bērnam to, kas pienācās viņam?
Rīt došos pie jurista. Uzreiz iesniegšu dokumentus gan šķiršanās lietai, gan uzturlīdzekļiem. Pēc tam iešu uz banku un lūgšu pārskatīt kredīta grafiku — varbūt termiņu varēs pagarināt, lai ikmēneša maksājums kļūtu mazāks. Vai būs smagi? Protams. Godīgi sakot, es pat nezinu, kā nākamajā mēnesī samaksāšu par Mārtiņa angļu valodu.
Bet es tikšu galā. Sievietes vispār ir izturīga suga. Kā nezāles — mūs var mīdīt, bet mēs tik un tā atrodam plaisu asfaltā un izspraucamies cauri.
Iegāju guļamistabā. Viņa gultas pusē vēl turējās Jāņa tualetes ūdens smarža. Es norāvu palagus, saburzīju visu vienā kaudzē un iestūmu veļasmašīnā uz visgarāko mazgāšanas režīmu. Lai izskalojas viss — smaka, atmiņas un tā lipīgā aizvainojuma sajūta.
Skapī pēkšņi bija kļuvis aizdomīgi daudz brīvas vietas. Es izkāru savas kleitas, kuras agrāk bija saspiestas pašā stūrī. Skaistas. Košas. Vienu no tām uzvilkšu jau rīt. Ne kāda dēļ. Vienkārši sev.
Jānis pa to laiku bija zvanījis vismaz divdesmit reižu. Inese atsūtīja īsziņu: “Anna, tu pieļauj lielu kļūdu. Vīrietis ir ģimenes galva. Padomā par dēlu!”
Es jau padomāju, Inese. Tieši par viņu arī padomāju. Jūsu dēliņš vairs neapēdīs mana bērna daļu.
Izslēdzu gaismu un apgūlos. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika kaklā nebija ierastā smagā kamola. Dzīvoklī smaržoja pēc tīrības un mana mīļākā lavandas gaisa atsvaidzinātāja.
Rīt sāksies cita dzīve. Sarežģīta, praktiska, pilna ar aprēķiniem, taupīšanu un cipariem. Bet tā būs mana dzīve. Bez sveša vīrieša “personīgās naudas” manā gultā.
Es aizvēru acis. Kaut kur tālumā iegaudojās sirēna, pa ielu aizbrauca mašīna. Pilsēta lēnām iemiga. Un es iemigu tai līdzi, skaidri zinot: no rīta pamodīšos kā savas dzīves saimniece. Un arī sava ledusskapja saimniece.