Un tad, kad Jānis nolēma šo “projektu” slēgt un pāriet pie nākamā, viņš ieradās pēc tā atlikušās vērtības. Viņš gribēja savu “zelta izpletni” tikai par to, ka desmit gadus bija bijis viņas vīrs.
Anna, iespējams, nosēdēja uz soliņa veselu stundu. Lietus kļuva arvien stiprāks, bet viņa to gandrīz nemanīja. Galvā mutuļojošais aizvainojums pamazām atkāpās, un tā vietā iestājās auksts, profesionāls aprēķins. Galu galā viņa bija juriste. Un viņa skaidri saprata: šo cīņu nedrīkst izvest emociju laukā, kur Jānis vienmēr prata viņu iedzīt vainas sajūtā. Šī kauja bija jāpārceļ tur, kur noteikumus nosaka fakti, likums un pierādījumi, kurus nevar apgāzt ar asarām vai pārmetumiem.
Pārnākusi mājās, viņa vispirms piezvanīja advokātam, kurš kārtoja viņu šķiršanās lietu.
— Edgar, labdien. Te Anna. Mums ir jauns pavērsiens. Mans bijušais vīrs pieprasa pusi no mana dzīvokļa, kas man piederēja jau pirms laulībām.
Klausulē uz brīdi iestājās klusums.
— Uz kāda pamata? — advokāts beidzot pajautāja.
— Uz savas “sirdsapziņas” pamata. Un vēl tāpēc, ka viņš, redz, esot “rēķinājies ar savu daļu”, — Anna atbildēja, un viņas balsī pirmo reizi parādījās ironija.
— Saprotu, — Edgars smagi nopūtās. — Gatavojieties, Anna. Tas nebūs skaisti. Juridiski viņam izredžu nav, tāpēc viņš mēģinās jūs salauzt psiholoģiski.
Un tieši tā arī notika. Jau nākamajā dienā sākās uzbrukums. Vispirms zvanīja pats Jānis. Taktika bija mainīta. Viņš vairs nebļaustījās un nedraudēja. Tagad viņš centās izraisīt žēlumu.
— Anna, vakar es pāršāvu pār strīpu. Biju satrakojies. Bet tu taču saproti, es esmu izmisumā. Man nekas nav palicis. Bet tev… tev viss ir. Vai tev tiešām manis nemaz nav žēl? Mēs taču neesam sveši cilvēki.
Anna bez vārda pārtrauca sarunu. Pēc stundas zvanīja viņa māte.
— Anniņ, mīļā, kā tu tā vari? — viņa šņukstēja klausulē. — Jānis man visu izstāstīja! Tu viņu izmet uz ielas ar vienu koferi! Viņš taču tev nav svešs! Viņš tajā dzīvoklī dvēseli ielicis! Pat plauktu vannasistabā pielika!…
“Plaukts.” Tieši šis plaukts kļuva par viņa “neatdalāmo uzlabojumu” galveno simbolu.
Anna mierīgi un pacietīgi paskaidroja bijušajai vīramātei, ka dzīvoklis ir viņas personīgais īpašums un ka ģimeni pameta nevis viņa, bet Jānis.
— Tev nav sirds! — sieviete pasludināja spriedumu un nometa klausuli.
Pēc tam viss pārcēlās uz sociālajiem tīkliem. Jānis sāka publicēt ierakstus — miglainus, it kā vispārīgus, taču viņu kopīgajiem paziņām pilnīgi saprotamus. “Cik biedējoši, kad mīlestība beidzas un cilvēku izmet uz ielas, it kā viss labais pēkšņi būtu aizmirsts.” “Daži cilvēki attiecības mēra kvadrātmetros.”
Tā nebija nejauša emociju izvirdumu virkne. Tā bija mērķtiecīga, rūpīgi dozēta vajāšana. Viņš centās sabojāt Annas reputāciju, parādīt viņu kā cietsirdīgu briesmoni, lai viņa “godīgā” prasība — sadalīt dzīvokli — apkārtējo acīs izskatītos pamatota.
Anna neatbildēja. Pēc advokāta ieteikuma viņa visu saglabāja, katram ierakstam uzņēma ekrānuzņēmumu. Un gatavojās. Viņa izvilka visus finanšu dokumentus, kas bija sakrājušies desmit laulības gadu laikā. Veselu nedēļu gandrīz negulēja, veidojot visprecīzāko pārskatu savā dzīvē. Tā nebija vienkārša tabula. Tā bija viņu laulības hronika, tikai izteikta skaitļos.
Tiesas sēde tika nozīmēta pēc diviem mēnešiem. Līdz tam Anna dzīvoja kā aplenkts cietoksnis. Taču padoties viņa negrasījās.
Tiesas zālē Jānis sēdēja viņai pretī, blakus savam advokātam. Viņš izskatījās pārliecināts par sevi. Tad viņa pārstāvis piecēlās un sāka nolasīt prasības pieteikuma punktus.