“Kā tas ir — tavs dzīvoklis nav dalāms? Es taču pēc kāzām rēķinājos ar savu daļu…” neapmierināti noteica vīrs, pieprasīdams mantu dalījumu

Šī vienaldzība bija nežēlīgi negodīga un nepieņemama.
Stāsti

Tie skanēja tik neticami, ka Anna sākumā pat nespēja saprast, vai tas viss tiešām tiek teikts nopietni. Jānis lūdza tiesu atzīt viņam tiesības uz pusi dzīvokļa, pamatojot to ar apgalvojumu, ka laulības laikā viņš esot veicis “neatdalāmus uzlabojumus”, kas būtiski cēluši īpašuma vērtību.

Pēc tam sekoja šo “uzlabojumu” uzskaitījums. Plaukts vannasistabā. Virtuves jaucējkrāna nomaiņa. Viesistabas sienas nokrāsošana. Pat komunālo maksājumu veikšana tika pasniegta kā ieguldījums dzīvokļa saglabāšanā.

Kad advokāts beidza runāt, tiesnese — gados vecāka sieviete ar nogurušu, taču ļoti vērīgu skatienu — pacēla acis uz Annu.

— Kāds ir jūsu viedoklis?

Anna piecēlās. Viņa nerunāja ne par mīlestību, ne par aizvainojumu, ne par nodevību. Viņa izvēlējās valodu, kuru prata vislabāk. Faktu valodu.

— Godātā tiesa, — viņa sāka mierīgi, bez trīcošas balss. — Mana bijušā vīra prasībai nav tiesiska pamata. Dzīvoklis ir mans pirmslaulības īpašums, un to apliecina zemesgrāmatas izraksts.

Viņa nolika dokumentu uz galda.

— Par tā sauktajiem neatdalāmajiem uzlabojumiem. Lūdzu, — Anna izņēma nākamo dokumentu mapi. — Šeit ir pierādījumi. Te ir čeks par minēto vannasistabas plauktu. Tā cena bija astoņi eiro. Te ir rēķins no santehniķa, kuru nācās izsaukt pēc tam, kad mans bijušais vīrs nolēma “salabot krānu” un appludināja kaimiņus apakšējā stāvā. Zaudējumi sasniedza aptuveni piecsimt eiro, un tos es sedzu no savas algas. Bet šajās fotogrāfijās redzama viesistabas siena, kuru viņš, pēc paša vārdiem, bija nokrāsojis. Redzamas gan svītras, gan traipi uz parketa. Pēc tam man nācās algot meistaru brigādi, lai pārtaisītu visu istabu.

Viens papīrs pēc otra nonāca tiesneses priekšā. Čeki, izdrukas, fotogrāfijas, rēķini. Tas vairs nebija strīds par sajūtām. Tā bija rūpīgi sakārtota hronoloģija.

— Kas attiecas uz komunālajiem maksājumiem… — Anna viegli pasmaidīja. — Šeit ir mana bankas konta izdruka par pēdējiem desmit gadiem. No tās redzams, ka aptuveni deviņdesmit procentus rēķinu apmaksāju es. Un šeit ir mana bijušā vīra konta pārskats. Kā tiesa var pārliecināties, tajā pašā laikā viņš ļoti aktīvi “ieguldīja” dārgās makšķerēs, makšķerēšanas braucienos un dažādās ierīcēs.

Viņa apklusa. Zālē iestājās smags klusums.

Jāņa advokāts pameta uz savu klientu skatienu, kurā bija grūti noslēpt aizkaitinājumu. Pats Jānis bija kļuvis bāls. Viņa iecerētais plāns par “taisnīgu” sadali sabruka turpat, visu acu priekšā.

Anna vēlreiz pagriezās pret tiesnesi.

— Ņemot vērā visu minēto, es ne tikai neuzskatu, ka manam bijušajam vīram būtu tiesības pretendēt uz jebkādu daļu no mana dzīvokļa. Es pat varētu apgalvot, ka viņš daudzus gadus dzīvoja uz mana rēķina un būtu man materiāli parādā. Taču atšķirībā no viņa es negrasos izrakstīt rēķinu par pagātni. Es lūdzu tikai vienu — piemērot likumu.

Tiesnesei nevajadzēja ilgu apspriedi. Pēc dažām minūtēm lēmums bija skaidrs. Jāņa prasība tika pilnībā noraidīta.

Kad viņi izgāja gaitenī, viņš panāca Annu.

— Tu… — viņš nošņāca caur sakostiem zobiem. — Tu mani iznīcināji. Pazemoji visu priekšā.

Anna apstājās un paskatījās uz viņu pēdējo reizi. Bez dusmām. Bez naida. Tikai ar aukstu, tālu žēlumu.

— Nē, Jāni. Tu pats sevi iznīcināji. Tajā brīdī, kad nolēmi, ka mana mīlestība un manas mājas ir tikai manta, kuru var sadalīt pa daļām.

Viņa pagriezās un devās prom pa garo tiesas gaiteni, kur viņas soļi atbalsojās pret sienām. Anna neatskatījās. Viņa zināja — priekšā ir cita dzīve. Brīva dzīve. Viņas pašas mājās, kuras viņa bija atguvusi no pagātnes. Un tajā vairs nekad nebūs vietas cilvēkiem, kuri ierodas nevis mīlēt, bet aprēķināt savu daļu.

Vizmas Seta