— Lūk, tas būtu godīgi!
“Godīgi.” Viņš, kurš bija aizgājis pie citas sievietes, tagad stāvēja viņai pretī un runāja par godīgumu.
— Godīgi, Jāni, ir tas, kas noteikts likumā. Un likums ļoti skaidri pasaka: uz manu mājokli tev nav nekādu tiesību, — Annas balss kļuva auksta kā stikls.
— Man nospļauties uz tavu likumu! — viņa tonī pēkšņi ieskanējās histērisks asums. — Ir arī sirdsapziņa! Ir cilvēciskas normas! Es netaisos aiziet tikai ar vienu koferi rokās! Es neesmu desmit gadus no savas dzīves tev atdevis par velti!
Viņš, šķiet, pats līdz galam neaptvēra, ko tikko pateicis. Taču Anna to sadzirdēja ļoti skaidri. “Atdevis par velti.” It kā viņa būtu bijusi neveiksmīgs ieguldījums, kas nav nesis peļņu.
— Tātad, pēc tavām domām, man tev pienākas kaut kāda atlaišanas nauda? Kompensācija par to, ka tu biji mans vīrs?
— Sauc to, kā gribi! — Jānis jau gandrīz kliedza, jo viņam sāka pielēkt, ka iecerētais plāns brūk acu priekšā. — Es tukšām rokām prom neiešu! Es iesūdzēšu tevi tiesā! Pierādīšu, ka esmu veicis neatdalāmus uzlabojumus! Un lieciniekus arī atradīšu!
Anna skatījās uz viņu. Uz šo svešo vīrieti, kurš bļāva, dusmās šļakstīja vārdus un vairs pat nemēģināja izlikties par cilvēku, ko viņa reiz bija mīlējusi. Un pēkšņi viņā vairs nebija sāpju par nodevību. Tikai riebums. Un atvieglojums. Milzīgs, līdz malām pārplūstošs atvieglojums par to, ka šis cilvēks vairs nepiederēs viņas dzīvei.
Viņa klusējot piecēlās, nolika uz galda naudu par savu kafiju un devās uz izeju.
— Kur tu ej?! Mēs vēl neesam visu izrunājuši! — viņš uzsauca viņai pakaļ.
Anna uz mirkli apstājās, taču atpakaļ nepagriezās.
— Mēs visu izrunājām, Jāni. Jau pirms gada. Tajā dienā, kad tu nolēmi, ka tava dzīve ar citu sievieti būs labāka. Tagad, lūdzu, esi konsekvents savos lēmumos. Tu aizgāji. Tad aizej līdz galam. Un savus “aprēķinus” paņem līdzi.
Viņa iznāca uz ielas. Lija. Tomēr sajūta bija tāda, it kā viņa būtu izkāpusi no piesmakušas, piedūmotās telpas svaigā gaisā. Anna zināja, ka Jānis tiešām varētu tiesāties. Viņu gaidīs netīrības, nervi, advokātu rēķini un bezgalīga skaidrošanās. Bet viņa tikpat skaidri zināja arī ko citu — viņa uzvarēs. Jo viņas pusē bija ne tikai likums. Viņas pusē bija arī patiesība.
Iznākusi no kafejnīcas mitrajā, pēc lietus smaržojošajā ielā, Anna tomēr nedevās mājās. Viņa nogriezās klusā nelielā parkā, apsēdās uz slapja soliņa un tikai tad ļāva sev pa īstam ievilkt elpu. Gaiss plaušās ieplūda smagi, it kā viņa tikko būtu iznirusi pēc ilgas, smacējošas atrašanās zem ūdens.
Viņa neraudāja. Asaru laiks bija beidzies jau pirms gada, kad Jānis aizgāja. Tagad viņā dzīvoja pavisam cita sajūta — auksts, gandrīz fiziski jūtams nicinājums, sajaukts ar rūgtu un novēlotu skaidrību. Pēkšņi visi desmit kopā nodzīvotie gadi viņas acu priekšā izgaismojās jaunā, nežēlīgā gaismā. Anna saprata: viņa nodevība nesākās pirms gada, kad viņš satika citu. Tā bija ieausta viņu laulības audumā jau no pašas pirmās dienas.
Viņa viņam nekad nebija bijusi līdzvērtīga partnere. Drīzāk projekts. Ieguldījums. Jānis, kā prasmīgs investors, “ieguldīja” tieši tik, cik vajadzīgs, lai Annas “tirgus vērtība” saglabātos: komplimentus, ziedus, retus rūpju krikumus. Bet viņa, mīlestības apžilbināta un pateicīga par to, ka “tāds vīrietis” izvēlējies tieši viņu, “vienkāršu meiteni”, atdeva visu — savu spēku, atbalstu, apbrīnu. Un arī dzīvokli, kas viņai piederēja jau pirms laulībām un ko viņa ar prieku pārvērta par “viņu kopīgajām mājām”. Toreiz Anna neredzēja, ka viņam šī vieta nav ligzda. Viņam tas bija ērts birojs ar guļamistabu un bezmaksas apkalpošanu.