— Kā tas ir — tavs dzīvoklis nav dalāms? Es taču pēc kāzām rēķinājos ar savu daļu… — neapmierināti noteica vīrs, runājot par dzīvokli, kas man piederēja vēl pirms laulībām.
Pavēste uz tiesu par laulības šķiršanu Annai nebija nekāds pārsteigums. Pēdējais gads kopā ar Jāni bija līdzinājies lēnai, sāpīgai gaismas izdzišanai. Viņa nemitīgās virsstundas, vēsums, skatiens, kas it kā slīdēja kaut kur garām, — tas viss vairs neatstāja vietu ilūzijām. Bet pirms mēneša viņš vienkārši pārnāca mājās, sakrāmēja savas mantas un paziņoja, ka esot “saticis citu” un ka “tā būšot godīgāk”. Godīgāk. Cik dīvains vārds nodevībai.
Anna viņu neaizturēja. Sāpes bija trulas un smeldzošas, kā sena trauma, kas atkal sākusi atgādināt par sevi. Tomēr līdzās tām bija arī atvieglojums. Beidzot vairs nevajadzēja izlikties, mēģināt izspiest sarunas, meklēt sevī vainu un skaidrojumus. Viss bija beidzies.
Viņa dzīvoja savā dzīvoklī — plašā, gaišā divistabu mājoklī, ko bija mantojusi no vecākiem vēl ilgi pirms iepazīšanās ar Jāni. Šī vieta Annai vienmēr bija bijusi kā cietoksnis un patvērums. Tagad, kad vīrietis bija aizgājis, dzīvoklis pamazām atkal kļuva tikai par viņas mājām. Viņa ķērās pie lietām, kurām agrāk nekad neatlika laika: pārlīmēja tapetes guļamistabā, nopirka krēslu, par kuru sen bija sapņojusi. Anna it kā no jauna būvēja savu dzīvi.
Nedēļu pēc pavēstes saņemšanas piezvanīja Jānis. Viņa balss skanēja sausi, gandrīz lietišķi.
— Sveika, Anna. Mums jāatiekas un jāpārrunā mantas dalīšana. Bez juristiem, lai netērētu lieku naudu.
Viņa piekrita. Annai vēl gribējās ticēt, ka viņi spēs šķirties pieaugušu cilvēku cienīgā veidā.
Viņi satikās kafejnīcā. Jānis ieradās ar mapi rokās, it kā būtu atnācis uz biznesa sarunām.
— Tātad, — viņš iesāka, atverot mapi. — Par kopīgo īpašumu. Mašīna paliek man, jo es ar to braucu. Garāža — tev; varam to novērtēt un atskaitīt no manas daļas. Vasarnīca…
Par desmit laulībā nodzīvotiem gadiem viņš runāja tā, it kā nolasītu bankrotējuša uzņēmuma likvidācijas bilanci. Annai krūtīs kaut kas savilkās, taču viņa piespieda sevi saglabāt mieru.
— Un, protams, dzīvoklis, — Jānis beidzot nonāca pie galvenā.
— Kas ar dzīvokli? — Anna pajautāja.
— Dalām, kā paredz likums.
— Jāni, dzīvoklis bija mans īpašums jau pirms laulībām. Tas nav kopīga manta, un tas nav dalāms. Tāds ir likums.
Viņš pacēla acis. Tajās nebija ne kauna, ne apjukuma. Tikai auksta, stūrgalvīga neapmierinātība.
— Kā tas ir — tavs dzīvoklis nav dalāms? — viņš patiesi sašuta. — Es pēc kāzām rēķinājos ar savu daļu!
Anna skatījās uz viņu kā apstulbusi. “Rēķinājos.” Izrādās, viņš visu bija izskaitļojis jau laulību dienā.
— Ar cik lielu daļu tu rēķinājies, Jāni? — viņa jautāja pēc iespējas mierīgāk.
— Nu ar pusi, protams! — viņš sāka uzvilkties. — Es tajā dzīvoklī nodzīvoju desmit gadus! Es maksāju komunālos! Es mainīju spuldzes, laboju krānu! Es tur ieguldīju savu dzīvi un savu laiku! Tu gribi teikt, ka tas neko nenozīmē?
— Man šķiet, to sauc par dzīvošanu laulībā, — Anna asi atbildēja. — Es savukārt gatavoju, mazgāju un tīrīju. Varbūt man tev arī piestādīt rēķinu par mājsaimniecības pakalpojumiem?
— Nepārgriez visu kājām gaisā! — Jānis uzsita ar plaukstu pa galdu. — Tas nav viens un tas pats! Es esmu vīrietis, es ieguldīju galvenajā īpašumā! Es biju pārliecināts, ka šķiršanās gadījumā mēs kā civilizēti cilvēki dzīvokli pārdosim un visu sadalīsim.