— Un tu tikko manu sievu nosauci par vistu un vēl atļāvies rakņāties viņas apakšveļā. Ģērbies. Durvis ir tur.
Tajā mirklī viss pārvērtās īstā negaisā. Maija iekliedzās spalgi, gandrīz kā ievainots dzīvnieks, un metās viņam virsū ar somu rokā.
— Nepateicīgais! Es tevi izaudzināju! Viņa tev galvu sajaukusi! Viņa tevi apbūrusi!
Jānis neatbildēja ne ar zilbi. Viņš tikai ātri un precīzi satvēra viņu aiz elkoņa un pleca, pagriežot uz priekšnama pusi. Tajā nebija aklas rupjības vai dusmu izvirduma. Tā bija stingra, skaidra un nepielūdzama robeža, kuru vairs nevarēja pārkāpt.
Maija spirinājās, raustījās, kliedza kaut ko nesakarīgu par indi, lāstiem un sabojātu dēlu. Viņas papēži asi švīkāja pa laminātu, soma dauzījās pret sienu, bet Jānis ne uz brīdi neatlaida tvērienu.
Līga stāvēja, piespiedusi plaukstu pie mutes, un nespēja atraut skatienu. Viņas vīrs — tas pats maigais, jautrais Jānis, kurš parasti centās visus samierināt un izvairīties no strīdiem, — tagad bez vilcināšanās izvadīja no viņu mājām cilvēku, kuru daudzi uzskata par neaizskaramu. Māti. Viņš rīkojās mierīgi, auksti precīzi un līdz galam.
Kad durvis aizcirtās, Maijas histēriskais kliedziens palika aiz tām, it kā kāds būtu pārgriezis skaņas vadu. Dzīvoklī iestājās tik dziļš klusums, ka tas šķita gandrīz skaļāks par visu iepriekšējo troksni. Ausīs vēl skanēja, bet telpa beidzot piederēja viņiem.
Jānis lēnām pagriezās pret Līgu. Viņš elpoja smagi, un roka, ar kuru vēl pirms brīža bija turējis māti, tik tikko trīcēja. Viņa skatiens slīdēja pār Līgas seju, it kā viņš tur meklētu pārmetumu, bailes vai nosodījumu.
— Kā tu? — viņš izdvesa.
No viņa balss bija pazudis viss asums. Nebija vairs ne tērauda, ne dusmu. Tikai nogurums, satraukums un gandrīz bērnišķīga ievainojamība.
Līga piegāja pie viņa. Nesteidzās, neskrēja — vienkārši pienāca klāt. Viņa ieskatījās tajās pazīstamajās acīs, kas šobrīd šķita tik neaizsargātas, un sajuta, kā sirds, kas vēl pirms mirkļa dauzījās niknumā un izbīlī, pēkšņi piepildās ar siltu, klusu neprātu. Viņai gandrīz gribējās smieties un raudāt vienlaikus.
— Viss labi, — viņa klusi sacīja, uzliekot plaukstu viņam uz krūtīm un sajūtot zem pirkstiem satrakoto sirdspukstu ritmu.
Tad viņa cieši apskāva Jāni, paslēpa seju viņa kakla ielokā un pavisam čukstus piebilda balsī, kurā dzirkstīja gan asaras, gan smiekli:
— Paldies, mans varoni. Tagad šīs patiešām ir mūsu mājas.