Citādi mēs abi paši parūpēsimies, lai tā paliek ciet. Un iegaumē uz mūžu: šajā ģimenē vecākā esmu es. Es te nosaku kārtību. Kā es teikšu, tā arī būs.
Maija ar pirkstu asi iedūra Līgai krūtīs.
— Un šī tava būda… tā ir tikai ieejas maksa mūsu uzvārdā. Par to, ka tevi, tādu… vispār pieņēma. Tāpēc nelēkā. Zini savu vietu, vista! — viņa jau kliedza.
Līga atkāpās, it kā būtu saņēmusi sitienu pa seju. Kauns, niknums un pazemojums savijās vienā smagā kamolā, kas aizžņaudza kaklu.
Un tieši tad durvju ailē parādījās Jānis. Viņš stāvēja, atspiedies pret stenderi, ar pilnīgi neizdibināmu seju. Taču acis… tās bija tumšas, nekustīgas un tukšas kā līdakai ezerā, kas tikko ieraudzījusi medījumu.
Viņš bija dzirdējis. Pilnīgi visu.
— Mammu, — Jāņa balss skanēja klusi, gandrīz maigi, un tieši tāpēc kļuva vēl baisāk. — Tev jumts galīgi aizbraucis? Pavasara saasinājums? Vai lāsteka no sestā stāva pa galvu trāpīja? Ko tu, pie velna, vispār runā?
Maija nicīgi nošņācās, viņa toni uztverot kā pirmo zīmi, ka dēls nostājas viņas pusē.
— Dēliņ! Nu pasaki viņai, kā te viss notiek! Es tikai saku taisnību acīs! Tu esi saimnieks! Es esmu ģimenes galva! Dzīvoklis tagad ir mūsu, ģimenes! Bet šī… — viņa pavicināja roku Līgas virzienā, — lai aizver savu zivaino muti un nemaisās pa kājām!
Jānis lēnām atraisījās no durvju stenderes. Viņš nepacēla balsi. Gluži otrādi — nolaida to līdz čērkstošam, bīstamam čukstam.
— Viss, mammu. Izrāde beigusies. Tu pārkāpi visas robežas — gan tās, kuras drīkstēja, gan tās, kurām pat tuvoties nedrīkstēja. Tev acīmredzami ir nopietnas problēmas ar realitātes uztveri. Tagad tu klusējot saģērbies un ej ārā. Pati vai uz maniem pleciem — izvēlies. Un, ja pateiksi vēl kaut vārdu, es izsaukšu ātro palīdzību, lai brauc ar poti nemierīgajiem. Es nejokoju.
Viņa māte sastinga.
— Jāni?! Es esmu tava māte! Tava miesa un asinis! Tu šīs… dēļ…
— Jā, tu esi mana māte, — viņš viņu pārtrauca, un Jāņa balsī pirmoreiz ieskanējās tērauds.