Viņai līdzi bija maza dāvana vīram — krūze ar uzrakstu: “Kafijas priekšnieks”. Dzīvoklis šķita tukšs, tajā valdīja tāds klusums, ka gandrīz varēja sadzirdēt pulksteņa tikšķus. Taču guļamistabas durvis nebija aizvērtas līdz galam. Līga paskatījās iekšā — un asinis viņai pēkšņi iesitās deniņos.
Pie vaļā atvilktas kumodes, ar muguru pret durvīm, stāvēja Maija. Starp īkšķi un rādītājpirkstu viņa turēja Līgas apakšbikses, it kā aplūkotu kādu brāķētu auduma paraugu. Parastas kokvilnas biksītes, ar izbalējušu lācīti priekšpusē. Maija tās nevis vienkārši bija izņēmusi. Viņa tās pētīja. Berzēja audumu starp pirkstiem, samiedza acis un pārbaudīja vīles tādā nopietnībā, it kā no šī gabaliņa būtu atkarīga nākamo mazbērnu veselība un visas dzimtas nākotne.
— Maija, — Līgas balss izskanēja zema un aizsmakusi, it kā viņai kāds būtu ilgi spiedis kaklu. — Ko jūs darāt?
Vīramāte pagriezās lēni, ar gandrīz majestātisku mieru. Viņa biksītes nenometa, bet uzmanīgi ielika atpakaļ atvilktnē, it kā uzliktu tām savu spriedumu.
— Pārbaudu, Līdziņ, — viņa sacīja. — Saimniecei taču jāzina, kādā kārtībā ir viņas… stratēģiskie krājumi. Skatos, vīlītes jums te tādas pašvakas.
Tas vairs nebija tikai nekaunīgs gājiens. Tas bija ielaušanās visdziļākajā, vispersoniskākajā vietā, kur nevienam svešam nebija tiesību līst.
Pacietība, kas līdz tam bija stiepusies kā plāna gumija, pārtrūka ar sausu, asu klikšķi.
— Jums nav nekādu tiesību! — Līgai izrāvās, un balss kļuva stiprāka. — Tā ir mana kumode! Manas mantas! Kā jūs vispār uzdrošināties?!
Maijas sejā labsirdīgās padomdevējas izteiksme pazuda vienā mirklī. Tās vietā palika auksts, ciets akmens. Viņa paspēra soli tuvāk, un viņas ēna pārslīdēja pāri Līgai.
— Ak tā, mūsu vedekliņa sāk šņākt, — viņa novilka saldi, bet indīgi. — Tu nopietni? Tev prāts vēl ir vietā?
Tad viņas balss kļuva cieta kā ledains metāls.
— Šī ir mana dēla māja! Vienīgā vīrieša šajā dzīvoklī! Viņš te ir saimnieks, nevis tu. Un tu tūlīt pat aizver muti.