— Tagad dzīvoklis ir mūsu, ģimenes! Tu te esi saimnieks… Bet šitā… — vīramāte pameta ar roku Līgas virzienā. — Lai aizver savu zivju muti un nemaisās pa acīm!
Viņu iepazīšanās neizskatījās pēc skaļas filmas ainas. Drīzāk pēc nejauša dzirksteļojuma pelēcīgā vakarā. Pārpildītā mikroautobusā Jānis netīšām uzmina Līgai uz kājas, samulsa, jau gatavojās atvainoties un saņemt dusmīgu pārmetumu, taču viņa tikai pasmaidīja — mazliet neveikli, toties tik patiesi, ka viņam pēkšņi pazuda visi vārdi.
Pēc gada viņi apprecējās bez liekas greznības. Nekādu pompozu zāļu, nekādu garu tostu līdz pusnaktij. Līgai mugurā bija vienkārša kleita kā krekls, Jānis stāvēja bez kaklasaites, šampanietis putoja pie ūdens malas, bet Mendelszona marša vietā virs galvām klaigāja kaijas. “Nu, braucam,” viņš noteica, noskūpstīdams viņu. Un Līga toreiz saprata — runa nav par mašīnu. Tā bija par visu dzīvi, kas viņiem vēl priekšā.
Viņi iekārtojās viņas mazajā, siltajā divistabu dzīvoklī, kur vienmēr virmoja kafijas smarža, veca koka elpa un klusas cerības. Pirmie mēneši ritēja kā biezs, salds medus. Viņi pierada viens pie otra ieradumiem: Jānis no rītiem vārīja kafiju, Līga dušā dziedāja šķībi un pārāk skaļi, un neviens par to nepūta un negrozīja acis.
— Lidojums normāls, kaptein? — Jānis mēdza jautāt katru rītu.
— Gatavojamies nosēšanās manevram, — viņa smejoties atbildēja.
Bet tad viņu mierīgajā ikdienā ielidoja melnā zīme. Maijas izskatā.
Viņa neienāca kā viešņa. Drīzāk kā pārbaudītāja, kurai pašai šķita, ka viņai piešķirtas īpašas, neredzamas pilnvaras. Sākumā tie bija it kā nevainīgi padomi: “Te jums caurvējš, Jānīt, tu taču nosalsi,” vai arī: “Līguci, borščam jābūt kārtīgam, sātīgam, nevis šitam… biešu ūdenim.”
Pēc tam sākās pārbīdes. “Es te virtuvē mazliet sakārtoju ērtāk,” Maija paziņoja. Līga klusējot lika pannas atpakaļ iepriekšējās vietās un juta, kā viņā lēnām krājas apspiests, smags aizvainojums.
Viņa vēl turējās. Audzināšana, pieklājība un mātes vārdi — “pacieties, meitiņ, tā tomēr ir viņa māte” — skanēja galvā kā nolādēta pamācība.
Taču arī pacietībai pienāk gals. Un par šo robežu kļuva kumode.
Tajā dienā Līga no darba pārnāca agrāk nekā parasti.