teicu, ka tas notiks drīz. Kaut gan pati vairs nespēju tam īsti noticēt.
Kādā naktī, atgriezusies pēc īpaši smagas maiņas, es salūzu. Vairs nespēju izlikties, ka viss ir kārtībā, un atkal uzspiedu Jāņa numuru. Klausulē ilgi skanēja gari signāli. Tad pēkšņi atbildēja sievietes balss, kuru es nepazinu.
— Jā?
Man pirksti kļuva ledaini.
— Atvainojiet… vai Jānis Ozoliņš ir tur? — es gandrīz nedzirdēju pati savu balsi.
Pēc īsas pauzes sieviete mierīgi atbildēja:
— Viņš ir dušā. Kas viņu meklē?
Es pārtraucu zvanu, pat neatvadījusies.
Sirds dauzījās tik strauji, it kā gribētu izlauzties cauri ribām. Es sēdēju uz gultas malas, cieši sažņaugusi telefonu plaukstā, un nespēju saprast, ko tikko biju dzirdējusi. Prāts drudžaini meklēja izskaidrojumus: varbūt aprūpētāja, kaimiņiene, kāda attāla radiniece. Tomēr tās sievietes tonis — pārliecināts, nesteidzīgs, pat saimniecisks — nekādi nelīdzinājās nejauša cilvēka balsij.
Apmēram pēc pusstundas Jānis atzvanīja.
— Anna, tu man zvanīji? Telefons bija palicis citā istabā.
— Kas pacēla klausuli? — es pajautāju ļoti klusi.
— Droši vien kāds pārpratums, — viņš steigšus noteica. — Te sakari kaut kā jocīgi strādā.
Viņš runāja pārāk ātri. Pārāk saspringti. It kā baidītos, ka uzdošu vēl vienu jautājumu, uz kuru viņam nebūs gatavas atbildes. Es sarunu neturpināju. Tikai pateicu, ka esmu nogurusi, un noliku klausuli.
Pēc tam miegs mani gandrīz vairs neņēma. Domas jaucās cita citā, trauksme spieda krūtis kā smags akmens, bet es vēl aizvien turējos pie pēdējās cerības, ka visam var atrast saprātīgu izskaidrojumu.
Pagāja vēl viena nedēļa. Jānis vairs nezvanīja nemaz.
Tad es nolēmu braukt pati.
Paņēmu brīvdienas, saliku Līgai nelielu mugursomu un pateicu, ka dosimies apciemot vecmāmiņu. Meita bija sajūsmā. Visu ceļu viņa čaloja bez apstājas, iztēlodamās, kā tētis priecāsies un brīnīsies, kad mūs ieraudzīs.
Ineses māja mūs sagaidīja ar dīvainu klusumu. Pagalmā stāvēja sveša automašīna. Vārtiņi nebija aizslēgti. Es pieklauvēju, taču neviens neatbildēja. Kad piespiedu durvis, tās lēnām pavērās.
Un tajā brīdī es izdzirdēju balsis.
— Tu taču teici, ka viņa nebrauks, — aizkaitināti noteica kāda sieviete.
— Es nedomāju, ka viņa pēkšņi sarausies un atvedīs līdzi bērnu, — atbildēja Jānis.
— Un ko tu tagad darīsi? Vispār grasies viņai kaut ko paskaidrot?
Es sastingstu. Līga turēja manu roku un nesaprata pilnīgi neko.
— Vēlāk. Tagad nav īstais brīdis, — viņš nomākti sacīja. — Mamma vēl ir istabā.
— Kāda mamma? — sieviete nicīgi nosmējās. — Viņa jau divas nedēļas ir sanatorijā.
Man acu priekšā viss satumsa.
Es pagrūdu durvis plašāk un iegāju priekšnamā. Jānis stāvēja pie virtuves galda. Viņam līdzās bija gara tumšmate, apmēram trīsdesmit piecus gadus veca, ģērbusies mājas halātā.
Viņa seja kļuva pelēkbāla.
— Anna… tu esi šeit?
Es neatbildēju. Līga cieši piekļāvās man pie sāniem.
— Tēti? — viņa klusi pasauca.
Sieviete nesteidzīgi noņēma no āķa dvieli, it kā mēs visi spēlētu kādu lētu, slikti uzrakstītu seriālu.
— Tad tāda tu esi, — viņa noteica ar aukstu smīnu. — Tātad tu esi tā viņa “pagaidu problēma”?
Jānis saķēra galvu rokās.
— Tas nav tā, kā izskatās…
Un pēkšņi manī iestājās savāds miers. Ne kliedzienu, ne asaru. Tikai ledains tukšums.
— Kur ir Inese? — es pajautāju vienmērīgā balsī.
Viņš nolaida skatienu.
— Rehabilitācijas centrā. Viņai bija saasinājums, bet tagad stāvoklis ir stabils.
— Kāpēc tu man meloji?
— Es… nezināju, kā tev to pateikt.
— Un kas ir viņa? — es pamāju sievietes virzienā.
— Laura, — sieviete pati atbildēja. — Mēs esam pazīstami jau gadu.
Gadu.
Es nesāku kliegt. Neraudāju. Tikai pacēlu Līgu rokās un piespiedu sev klāt.
— Tu neaizbrauci pie mātes, — es sacīju. — Tu aizbrauci pie viņas.
Jānis spēra soli tuvāk.
— Anna, pagaidi. Viss nav tik vienkārši. Es apjuku. Tu visu laiku esi darbā, vienmēr pārgurusi, mēs jau sen esam attālinājušies viens no otra…
Es rūgti pasmējos.
— Un tu nolēmi šo attālumu “salabot”, atrodot sev citu sievieti un atstājot septiņgadīgu meitu bez jebkāda paskaidrojuma?
Laura sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Viņš grasījās tev visu izstāstīt. Vienkārši nezināja, kā.
— Protams, — es klusi noteicu. — Ļoti cēli.
Līga manās rokās trīcēja un, piekļāvusies man pie kakla, čukstus pasauca mani par mammīti.