Vīrs aizbrauca pieskatīt smagi saslimušo māti. Pagāja vesels mēnesis — ne zvanu, ne atbraukšanas, ne skaidru ziņu. Beigās es vairs nespēju mierīgi sēdēt mājās un devos turp kopā ar meitu. Gribēju viņu pārsteigt, taču, piebraucot pie mājas, ieraudzīju pavērtas durvis un neviļus sadzirdēju sarunu, kas skanēja iekšpusē…
Mani sauc Anna Ozoliņa. Es strādāju par medmāsu pilsētas slimnīcā. Tas nav viegls darbs: nakts maiņas, nemitīgs saspringums, liela atbildība par svešām dzīvībām un pastāvīgs nogurums, kas reizēm šķita iesēdies kaulos. Tomēr es vienmēr zināju, kāpēc to visu izturu. Kad pēc garas dežūras gandrīz bez spēka pārkāpu dzīvokļa slieksni, mani sagaidīja manas septiņgadīgās meitiņas Līgas siltais smaids. Un tajā brīdī nogurums atkāpās kaut kur tālu prom.
— Mammīt, paskaties, ko es šodien bērnudārzā uzzīmēju! — Līga parasti iesaucās, tiklīdz es parādījos durvīs, un steidza man pretī ar jaunu zīmējumu rokās.
Uz tiem gandrīz vienmēr bijām mēs trīs — es, Jānis un viņa. Sadevāmies rokās, smaidījām un izskatījāmies kā ģimene, kurai nekā netrūkst.
— Cik skaisti, saulīt! Tu man esi īsta māksliniece, — es viņai sacīju, uzmanīgi piestiprinot kārtējo darbiņu pie virtuves sienas līdzās pārējiem. Tur jau sen bija izveidojusies vesela mūsu mazās laimes galerija.
Jānis nebija mājās jau mēnesi. Veselu mēnesi mūsu dzīvoklī pietrūka viņa balss, soļu, smieklu. Mans vīrs strādāja lielā apdrošināšanas uzņēmumā par menedžeri. Mēs iepazināmies vēl institūtā, pirmajā kursā. Toreiz viņš man šķita mierīgs, nosvērts un uzticams. Mani apbūra viņa pieklājība, maigais raksturs un tāda retā atklātība, ko cilvēkos nemaz tik bieži nesastop. Viņš skaisti aplidoja — nesa ziedus, aicināja uz kafejnīcām, prata klausīties.
Pēc vairākiem kopā pavadītiem gadiem mēs apprecējāmies, un man likās, ka mūsu laulība ir stipra. Kad piedzima Līga, centāmies sabalansēt darbu un ģimeni, un kaimiņi ne reizi vien mūs pieminēja kā piemēru.
— Lūk, Ozoliņi gan ir īsta ģimene, — reizēm dzirdēju sakām.
Un es patiešām ticēju, ka esam laimīgi. Vai vismaz ļoti gribēju tam ticēt. Retās šaubu ēnas, kas reizēm iešāvās prātā, es ātri aizdzinu prom. Pirms mēneša viss pēkšņi mainījās. Kā zibens no skaidrām debesīm nāca ziņa: Jāņa mamma Inese esot smagi saslimusi. Pirms dažiem gadiem viņa bija zaudējusi vīru un kopš tā laika dzīvoja viena savā mājā pie Cēsīm — apmēram trīs stundu brauciena attālumā no mums. Viņa bija stingra, valdonīga sieviete ar sarežģītu raksturu, taču Jāņa dēļ es allaž centos uzturēt ar viņu pieklājīgas attiecības.
Tajā dienā Jānis pienāca pie manis ar nopietnu, saspringtu seju.
— Anna, mamma ir ļoti slima. Viņai vajadzīga pastāvīga aprūpe. Es aizbraukšu pie viņas un kādu laiku tur padzīvošu.
Es, protams, apstulbu.
— Kāpēc tu man to neteici agrāk? — vaicāju, cenšoties saglabāt mierīgu balsi. — Mēs taču varējām braukt kopā. Varējām palīdzēt, atrast aprūpētāju. Es būtu paņēmusi atvaļinājumu.
Jānis novērsa acis, it kā pēkšņi būtu sācis pētīt paklāja rakstu.
— Nevajag, Anna. Tas nebūs ilgi. Mammai tagad ir grūti redzēt svešus cilvēkus. Es pats tikšu galā.
Viņa tonis mani darīja piesardzīgu. Tas nebija ass, tomēr tajā bija kaut kas noslēgts, it kā starp mums vienā mirklī būtu uzcelta neredzama siena. Tomēr es centos sev iestāstīt, ka vainīgs ir stress un raizes par māti. Es viņu apskāvu, noskūpstīju uz vaiga un apsolīju zvanīt katru dienu.
Pirmajās dienās viņš tiešām sazinājās regulāri. Runāja īsi, atturīgi, stāstīja, ka Inesei esot nespēks, lēkājot asinsspiediens, bet kopumā viss tiekot kontrolēts. Vēlāk zvani kļuva arvien retāki. Ziņas — arvien sausākas. Gadījās, ka viņš neatbildēja veselu diennakti, pēc tam aizbildinoties ar nogurumu vai sliktu sakaru zonu.
Pagāja viena nedēļa. Tad otra. Pēc tam jau trešā.
Es centos sevi neuzkurināt un nedomāt ļaunāko, tomēr kaut kur dziļi iekšā pamazām krājās smaga, klusa trauksme. Līga arvien biežāk jautāja, kad tētis atgriezīsies. Es tikai piespiedu sevi pasmaidīt un noglāstīju viņai galvu.