— Brauksim mājās, — viņa klusi izdvesa.
Es pagriezos pret durvīm.
— Anna! — Jānis iesaucās man aiz muguras. — Es taču vēl joprojām esmu tavs vīrs!
Pie sliekšņa es apstājos.
— Vairs neesi. Tu vienkārši vēl neesi to sapratis.
Mēs izgājām ārā. Es iesēdināju Līgu mašīnā, pati apsēdos pie stūres un iedarbināju motoru, lai gan pirksti trīcēja tik spēcīgi, ka atslēga gandrīz izslīdēja no rokas.
Tikai tad, kad bijām aizbraukušas pietiekami tālu, es beidzot ļāvu asarām vaļu. Līga klusēja un maigi glaudīja manu plecu.
— Mammu, tētis mūs vairs nemīl?
Es uzreiz nespēju atbildēt.
— Viņš… ļoti smagi kļūdījās, saulīt.
Pēc stundas iezvanījās telefons. Tad vēlreiz. Un atkal.
Es necēlu.
Pēc divām dienām man piezvanīja Inese.
— Anna, kas notiek? Jānis neatbild uz zvaniem. Viņam vakar bija jāiebrauc pie manis.
Es viņai izstāstīju visu.
Klausulē ilgi valdīja klusums.
— Tātad tā… — viņa beidzot noteica. — Piedod man. Es neko nezināju.
Pēc nedēļas Jānis ieradās pie mums. Stāvēja aiz durvīm ar puķēm rokās un vainīgu skatienu.
— Es visu sapratu. Es viņu pametīšu. Dod man vēl vienu iespēju.
Es raudzījos cilvēkā, kuru biju mīlējusi vairāk nekā desmit gadus, un sevī nejutu pilnīgi neko.
— Savu izvēli tu jau izdarīji, Jāni.
Viņš nometās ceļos.
— Līgas dēļ…
Es aizvēru durvis.
Pēc mēneša iesniedzu šķiršanās pieteikumu.
Laura no viņa dzīves pazuda tikpat pēkšņi, kā tajā bija parādījusies. Jānis palika viens.
Viņš rakstīja, zvanīja, nāca pie durvīm.
Es tikmēr mācījos dzīvot no jauna.
Reizēm naktīs gulēju vaļējām acīm un domāju, kurā brīdī mēs bijām nogriezušies nepareizajā virzienā.
Reizēm pieķēru sevi gaidām viņa soļus gaitenī.
Reizēm ļoti gribējās noticēt, ka sasisto vēl iespējams salīmēt kopā.
Taču katru rītu es skatījos uz Līgas zīmējumiem pie sienas. Tagad tajos bijām tikai mēs abas — sadevušās rokās un ar tik patiesiem smaidiem sejās.
Un tad es sapratu: priekšā mūs gaida pavisam cita dzīve.
Pagāja pusgads.
Rudens nemanāmi pārvērtās ziemā, un pēc tam mūsu logos bikli ieskatījās pavasaris. Dzīve lēnām, tomēr spītīgi sāka ieplūst jaunā gultnē. Es joprojām strādāju klīnikā, ņēmu nakts maiņas, pārguru tā, ka sāpēja mugura, taču mājās vairs neatgriezos vietā, kas pilna ar smagu gaidīšanu. Tagad tās bija sienas, starp kurām es pamazām mācījos atkal elpot.
Līga pa šo laiku bija ļoti mainījusies. Viņa kļuva klusāka, vērīgāka, it kā būtu pārāk agri pieaugusi. Vakarpusēs viņa mēdza apsēsties man līdzās uz dīvāna, piespiesties ar plecu un klusējot skatīties multfilmas, lai gan agrāk viņas čalas neapklusa ne uz brīdi. Es jutos vainīga, ka nespēju pasargāt viņu no sāpēm, ko bija atnesusi tēva nodevība.
Mēs sākām apmeklēt bērnu psihologu. Sākumā Līga atteicās runāt — tikai zīmēja pelēkas mājas un vientuļas, mazas figūriņas. Bet kādu dienu viņa uzzīmēja mani ar milzīgiem spārniem, bet sevi — pavisam maziņu zem tiem.
— Tā esi tu, mammīt, — viņa nopietni paskaidroja. — Tu mani sargā.
Es izgāju no kabineta un gaitenī izplūdu asarās.
Jānis parādījās regulāri. Viņš veda dāvanas, grāmatas, mīkstās rotaļlietas. Līga tās pieņēma pieklājīgi, tomēr turējās atturīgi. Dažreiz viņš mēģināja ar mani parunāt divatā.
— Es tevi vēl mīlu, — viņš klusi sacīja. — Muļķības dēļ es visu sagrāvu. Ļauj man vismaz būt blakus meitai.
Es neliedzu viņam satikt Līgu. Viņš bija viņas tēvs, lai cik slikts vīrs būtu izrādījies. Tomēr pēc katras viņa vizītes mājās palika smaga pēcgarša.
Reiz viņš aizkavējās ilgāk nekā parasti. Līga jau bija aizgājusi uz savu istabu, bet mēs palikām virtuvē.
— Anna, — viņš iesāka, skatienu nenovēršot no galda virsmas. — Laura bija stāvoklī. Pirms mēneša viņa zaudēja bērnu. Pēc tam aizbrauca pavisam.
Es klusēju.
— Es esmu palicis pilnīgi viens, — viņš piebilda.
Es pacēlu acis uz viņu.
— Tu nebiji viens, Jāni. Tev bija ģimene. Tu pats no tās atteicies.