Procedūra, redz, esot ļoti sarežģīta un maksājot veselu bagātību. Tāpēc, Anna, tu man šodien pārskaiti savu algu. Es visu jau noskaidroju — ar to vajadzētu pietikt.
Es apsēdos viņai pretī un sajutu, kā manī pamostas nevis dusmas, bet vēss, gandrīz darba režīma miers. Strīdēties tikai strīdēšanās pēc man nekad nav paticis. Es nekliedzu, nesitu ar dūri pa galdu un netēloju aizvainotu varoni. Man daudz tuvāki ir fakti, dokumenti un konkrēti jautājumi.
— Kāda tieši procedūra? — es mierīgi pajautāju, skatoties viņai tieši acīs, kuras uzreiz sāka šaudīties no vienas puses uz otru. — Kāda diagnoze jums ir uzstādīta? Jūs taču labi zināt, ka esmu ārste. Dodiet izrakstu, analīzes, slimības vēsturi, paskatīšos, kas tur norādīts. Ja palīdzība tiešām vajadzīga, es caur saviem kolēģiem varu sarunāt konsultāciju pie labiem speciālistiem, turklāt bez maksas.
Inese apmaldījās skatienā kaut kur starp virtuves skapīšiem un logu. Bija redzams, ka šādu lietišķu, bez asarām un vaimanām uzdotu reakciju viņa nebija paredzējusi.
— Ak, ko tad tu tur saproti ar savām slimnīcām! — viņa atmeta ar roku. — Tās jūsu valsts apmaksātās rindas! Tur cilvēku nobeigs, pat uzvārdu nepajautājot! Man vajag jau rīt! Tur ir… nu… organisma enerģētiskais līdzsvars izjaukts. Speciālists paskaidroja, ka imunitātes atjaunošanai un spiediena sakārtošanai man steidzami jānēsā pareizie dārgmetāli un reti akmeņi galvas līmenī. Tā ir sena dziedniecība, profesori to esot zinātniski pierādījuši!
Andris, kurš līdz tam bija klusējot klausījies mātes priekšnesumu, lēni aizvēra klēpjdatora vāku. Viņa seja kļuva akmenscieta, un skatiens — ass kā adata.
Es tikai pasmaidīju. Godīgi sakot, šis lētais provinces teātris mani pat izklaidēja.
— Pareizie akmeņi galvas līmenī? — es pārjautāju. — Inese, kā ārste varu jums pavisam droši pateikt: ausu ļipiņās nav nekādu brīnumainu ilgmūžības punktu. Tur ir taukaudi, skrimslis un sīki asinsvadi. Vienīgais spiediens, ko dimanti patiešām var pacelt, ir skaudīgo kaimiņieņu asinsspiediens. Sakiet, jūs to izlasījāt kādā bezmaksas avīzītē pastkastītē, vai arī jūsu uzticamā draudzene Līga beidzot izrādīja savus jaunos auskarus?
Vīramāte pietvīka kā sauss salmu kūlis, kuram pielikts sērkociņš. Viņas ģeniālais, acīmredzot bezmiega naktīs rūpīgi lolotais plāns sāka plaisāt visās malās.
Patiesībā iemesls bija pavisam vienkāršs. Viņas draudzene Līga visā apkārtnē bija pazīstama kā veikla blēde. Tāda sieviete, kura no tukša gaisa spēja savērpt intrigu, bet pēc tam ērti iekārtoties uz citu lētticības rēķina. Vēl pavisam nesen šī kundze bija demonstrējusi Inesei greznus auskarus un bez mazākā kauna lielījusies, ka tos izspiedusi no vedeklas ar viltīgu manipulāciju palīdzību.
— Kāds te sakars ar Līgu?! — vīramāte iesaucās, balss viņai uzreiz aizlūza spalgā tonī, un ar to viņa sevi nodeva pilnībā. — Jā, Līgai bērni ir gādīgi! Nopirka viņai skaistus dimanta auskariņus! Viņai uzreiz visas kaites kā ar roku noņēma! Bet mans miesīgais dēls tikai par betona sienām maksā, savu māti vispār aizmirsis! Es jūs audzināju, naktis negulēju, visu atdevu, bet jūs man tagad grašus žēlojat!
Kad kļuva skaidrs, ka žēluma kārts nestrādā, Inese acumirklī nomainīja taktiku. Dusmas no viņas sejas pazuda tik ātri, it kā kāds būtu pārslēdzis slēdzi. To vietā parādījās salda, lipīga laipnība — tāda, no kuras gribas noskurināties. Tagad viņa bija nolēmusi mani aplaimot piespiedu kārtā.
— Anniņ, mīļo bērniņ, — viņa ievilka medainā balsī, kas man lika sakost zobus. — Es taču to naudu neprasu tāpat vien, ne jau savas iegribas pēc. Vakar biju pie notāra. Nolēmu mūsu ģimenes vasarnīcu Mazsalacā pārrakstīt pilnībā uz tevi. Andris tomēr ir vīrietis, viņam tās dobes un siltumnīcas nav vajadzīgas, bet tu esi kārtīga, saimnieciska sieviete. Šodien pārskaitīsi man algu ārstēšanai, un nākamnedēļ aizbrauksim sakārtot īpašuma dokumentus. Būsi pilntiesīga visas mājas saimniece!
Es gandrīz iesmējos skaļi. Tātad lūk, kur āķis. Klasiska Līgas shēma: apsolīt zelta kalnus, panākt, lai upuris atver maku, bet pēc tam, protams, eleganti parādīt pigu, aizbildinoties ar to, ka “dokumenti kaut kur pazuduši” vai “spiediens uzlēcis, tagad nav īstais brīdis notāram”.
Tēvocis Imants skaļi noņurdēja, ar redzamu baudu iemalkoja stipru tēju un, skatīdamies kaut kur aiz loga tumsā, domīgi noteica:
— Ziniet, Inese, mums autoparkā reiz strādāja viens mehāniķis, Aleksandrs.