Algas dienā mans telefons pēkšņi atdzīvojās ar tādu uzstājīgu zvanu, kurā jau pa gabalu bija dzirdams: iebildumi netiks pieņemti. Displejā parādījās vīramātes vārds. Es mierīgi pacēlu klausuli, bet ierastā “labdien” vietā saņēmu pavēli, kas neparedzēja nekādas sarunas: “Anna, tūlīt atsūti man bankas ekrānšāviņu. Gribu redzēt, cik tev šodien ienācis.”
Es nespēju noturēties un skaļi iesmējos tieši telefonā. Acīmredzot Inese bija nolēmusi steidzami pārkvalificēties no cienījamas pensionāres par manu personīgo finanšu revidenti.
— Labdien, Inese. Jūs man grasāties kārtot nodokļu pārmaksas atmaksu vai tomēr atverat parādu piedziņas kantori? — apvaicājos, ērti iekārtojoties krēslā.
— Kāds vēl nodoklis! — otrā galā sašutusi iesaucās vīramāte. Viņu acīmredzami samulsināja tas, ka es nemetos izpildīt pavēli. — Man jāzina ģimenes budžets! Sūti, es tev saku! Man ar tevi ir nopietna saruna!
Es vienkārši pārtraucu zvanu. Pat necentos pieklājības pēc atvadīties. Man ir trīsdesmit astoņi gadi, es strādāju par acu ārsti lielā pilsētas klīnikā, pati nopelnu savām vajadzībām un jau sen neesmu tajā vecumā, kad svešs pacelts tonis liek trīcēt.
Aiz loga plosījās putenis, metot stiklā asu, ledainu sniegu. Mūsu siltajā virtuvē smaržoja pēc tikko uzlietas timiāna tējas un mājīguma. Mans vīrs Andris sēdēja pie galda un, dziļi iegrimis datorā, pārlūkoja darba e-pastus. Blakus, plaši izlaidies uz krēsla un aizņemot gandrīz pusi no visas brīvās vietas, tēju malkoja mans tēvocis Imants — iespaidīga auguma vīrs, īsts meža lācis cilvēka veidolā, ar pērkonam līdzīgu basu un satriecošu, sirsnīgi latvisku humora izjūtu. Viņš bija iegriezies pie mums pa ceļam no komandējuma ziemeļos, un viņa klātbūtne vienmēr nozīmēja, ka vakars būs izdevies.
Nebija pagājušas pat četrdesmit minūtes, kad gaitenī asi noskrapstēja slēdzene. Inesei bija nelāgs ieradums izmantot mūsu dzīvokļa atslēgu dublikātu, un šoreiz viņa bez mazākās minstināšanās iebrāzās iekšā. Viņa bija ietinusies biezā dūnu jakā un izstaroja to īpašo, nervozo un graujošo enerģiju, ar kādu cilvēki parasti ierodas darīt “labu” tā, ka pēc tam visiem jālabo sekas. Acīmredzot mans nomestais zvans bija nostrādājis kā aizdedze, un viņa bija nolēmusi pāriet pie tiešas rīcības.
— Sveiki, jaunieši! — viņa skaļi paziņoja, purinot sniegu tieši uz tīrā paklājiņa. — Anna, kāpēc tu met nost klausuli? Es taču skaidrā latviešu valodā pateicu — mums ir svarīgs finanšu jautājums!
Es nesteidzīgi iznācu gaitenī un mierīgi sakrustoju rokas uz krūtīm.
— Inese, jūs laikam esat sajaukusi durvis. Finanšu jautājumus risina bankā. Šeit ir mūsu mājas. Un privātā telpa, kurā pieņemts vispirms pieklauvēt.
Vīramāte nervozi paraustīja plecu, novilka zābakus un ar pārliecinātu saimnieces soli devās uz virtuvi.
— Mēs esam viena ģimene! Te nedrīkst būt nekādu noslēpumu! — viņa paziņoja, raujot nost cepuri un ieņemot vietu galda galā. — Andra alga visa aiziet jūsu hipotekārajam kredītam un pārtikai, to es ļoti labi zinu. Savukārt tava alga no šī brīža būs mūsu kopējais rezerves fonds. Es te brīvajā laikā apdomāju un sapratu, ka finanšu vadība man jāņem savās rokās. Tīri ģimeniskas līdzdalības dēļ. Jūs taču vēl jauni, izšķiedīsiet naudu visādām muļķībām! Bet man steidzami jāiegulda veselībā!
Viņa pēkšņi apklusa, pamanījusi tēvoci Imantu. Tas draudzīgi pacēla savu milzīgo krūzi un viltīgi samiedza gudrās, smejošās acis.
— Sveicināta, Inesīt. Kādi vēji tevi šādā sniegputenī atpūtuši? — viņš nodārdināja tik zemā balsī, ka apakštasītēs nošķindēja karotītes.
— Sveiks, Imant, — vīramāte savilka lūpas šaurā svītrā, acīmredzami neapmierināta ar lieka liecinieka klātbūtni. Tomēr atkāpties no sava lielā plāna viņa negrasījās.
Iekārtojusies ērtāk, viņa teatrāli nopūtās un sakļāva rokas uz krūtīm kā cilvēks, kurš gatavojas paziņot kaut ko liktenīgu.
— Patiesībā es esmu atnākusi lietas dēļ. Man steidzami vajadzīga nauda ārstēšanai. Vecums, paši saprotat, dara savu. Ārsts teica, ka bez palīdzības neiztikšot, un tas viss būšot neprātīgi dārgi.