Viņam šausmīgi patika izlikties par lielu kungu un citiem acīs bārstīt smiltis. Aleksandrs reiz iedomājās, ka viņa “stāvoklis” pieprasa atbilstošu auto, tāpēc paņēma milzīgu kredītu un nopirka lietotu, bet it kā prestižu džipu. Tikai pēc tam izrādījās, ka degvielai un ziemas riepām naudas vairs nav palicis. Tā viņš visu ziemu braukāja ar vecām, nodilušām vasaras riepām, slīdēdams pa ceļu kā teļš uz ledus, līdz pirmajā kārtīgajā sniegputenī ar aizmuguri ietriecās metāla atkritumu konteinerā pie pašvaldības ēkas. Un stāvēja tur — smalks vīrs smalkā mašīnā, starp izmētātām kartupeļu mizām un saplēstiem maisiem. Redziet, Inese, ārišķība ir tāda pati kā lētas kurpes no tirgus: no ārpuses spīd un laistās, bet iekšpusē noberž kājas līdz asinīm. Dzīvot vajag pēc savas kabatas, nevis tēlot kundzi uz sveša rēķina.
Vīramāte viņu uzlūkoja ar tādu skatienu, it kā gribētu caururbt sienu. Lūpas viņai sāka trīcēt no sašutuma.
— Jūs, Imant, vispār neviens neprasīja! — viņa nošņāca. — Sēžat te un dzerat tēju! Tās ir tikai un vienīgi mūsu ģimenes lietas!
Tieši tajā brīdī Andris piecēlās. Viņa kustībās nebija nekā lieka — stingras, asas, savāktas. Arī balss kļuva auksta kā metāls. Ne attaisnošanās, ne vārgas mēģināšanas nogludināt situāciju. Mans vīrs vienmēr bija pratis saprast, kur ir robeža, un, ja vajadzēja, to aizstāvēt.
— Tātad klausies, mammu, — Andris noteica, skatīdamies viņai tieši acīs. — Saruna ir beigusies. Tu bez uzaicinājuma ierodies manās mājās. Mēģini nekaunīgi līst manas sievas makā. Pieprasi mūsu naudu kaut kādiem dārgiem niekiem, piesedzoties ar izdomātām kaitēm. Un vēl mēģini izbīdīt lētu afēru ar vasarnīcu, par kuru mēs runājām jau pirms gada — tā māja vispār ir paredzēta nojaukšanai ceļa paplašināšanas dēļ. Durvis ir tur, gaitenī.
— Andrīt! — Inese spalgi iekliedzās un vienā mirklī pārslēdzās uz aizvainotas svētās režīmu. — Tu tiešām izmet no mājas savu slimo, miesīgo māti šīs alkatīgās un aprēķinātājas sievietes dēļ?!
— Es sargāju savu ģimeni no parastas zagšanas un bezkaunības, — vīrs atbildēja mierīgi, bet tik cieti, ka telpā kļuva vēl klusāk. — Atslēgas no mūsu dzīvokļa noliec uz skapīša pie spoguļa. Tūlīt pat. Un lai es nekad vairs nedzirdētu prasības atdot tev svešu, nopelnītu naudu.
Inese saprata, ka lielais manipulāciju teātris ir izgāzies ar skaļu, apkaunojošu blīkšķi. Viņa pielēca kājās, ar troksni nometa atslēgu saišķi uz galda, asi pagriezās un aizsoļoja uz gaiteni, zem deguna šņākdama lāstus.
— Jūs vēl rūgti nožēlosiet! — viņa iekliedzās jau pie durvīm, nikni raujot kājās zābakus. — Es tūlīt pat uzrakstīšu mūsu ģimenes čatā! Lai visi radi zina, kādi jūs esat skopuļi, egoisti un kā ņirgājaties par māti!
Smagās ārdurvis aizcirtās ar tādu spēku, ka gaiss mājā it kā noraustījās, un reizē ar šo troksni no mums tika nošķirts arī viss viņas indīgais virpulis.
Es piegāju pie plīts, lai no jauna uzliktu tējkannu. Dīvaini, bet sevī nejutu ne dusmas, ne aizvainojumu. Tikai vieglu nogurumu no cilvēku bezgalīgās muļķības un patīkamu, tīru skaidrību.
— Zini, tēvoci Imant, — es sacīju, pagriezusies pret viņu. — Cieņu nevar nopirkt pie kases juvelierveikalā, un ar bankas pārskaitījumu to arī neiegūsi. Tas pats attiecas uz statusu. Īsts statuss nav tad, kad ar netīrām rokām jāgramstās pa svešu kabatu, lai sajustos svarīgai. Gudrs cilvēks savu vērtību veido ar godīgiem darbiem un pašcieņu. Muļķis to mēģina aizstāt ar aizlienētiem spīguļiem, svēti ticēdams, ka, ja kaimiņiene no skaudības kļūs zaļa, tad dzīve ir izdevusies.
— Zelta vārdi, māsasmeit, — Imants piekrītoši pamāja un pasmaidīja savās kuplajās ūsās. — Bet ko jūs darīsiet ar to ģimenes čatu? Radi jau tur ātri metīsies knābt, viņiem spriedums parasti gatavs vēl pirms apsūdzības.
Es tikai paraustīju plecus un viegli pasmīnēju. Es skaidri zināju: patiesība ir mūsu pusē, bet fakti ir spītīgākā lieta pasaulē.
Pēc kādām piecpadsmit minūtēm mans telefons uzstājīgi iepīkstējās. Lielajā ģimenes sarakstē “Radi”, kur bija ap trīsdesmit cilvēku — visas tantes, onkuļi un pat attālās māsīcas —, parādījās milzīgs, šekspīriskas traģikas pārpilns vīramātes vēstījums.