Ekrānā uzreiz parādījās paziņojumu lavīna: trīsdesmit astoņi neatbildēti zvani no Jāņa un vēl divpadsmit — no Ineses. Starp tiem bija arī viena īsziņa no vīramātes: “Jānim ir slikti ar sirdi. Nu, esi apmierināta?”
Anna klusi pasmaidīja. Vecā, labi pazīstamā metode — mēģināt piespiest ar slimību. Viņa to bija redzējusi neskaitāmas reizes: te Inesei sāpēja galva, te pēkšņi “uzlēca” spiediens, te kaut kas “dūra” krūtīs. Un Jānis vienmēr metās palīgā, atceļot visu pārējo.
Taču tagad tas vairs nebija Annas pienākums.
Viņa uzrakstīja īsu atbildi: “Izsauciet ātro palīdzību. Es neatgriezīšos.”
Pirmā darba intervija notika klīnikā netālu no Miera ielas. Anna uzvilka vienīgo pieklājīgo kleitu, rūpīgi uzklāja kosmētiku un centās turēt muguru taisni. Galvenā ārste — ap piecdesmit, ar vērīgu un gudru skatienu — pārskatīja viņas CV un pēc tam uzdeva dažus jautājumus par iepriekšējo darba pieredzi.
— Kāpēc trīs gadus neesat strādājusi?
Anna uz mirkli sastinga. Ko lai saka? Ka vīrs un viņa māte viņai to aizliedza? Ka viņa dzīvoja kā pasakā ieslodzīta princese, tikai bez pasakas?
— Ģimenes apstākļu dēļ, — viņa atbildēja pēc nelielas pauzes. — Bet tagad esmu gatava strādāt pilnu slodzi.
Galvenā ārste pamāja.
— Mums vajadzīgs administrators reģistratūrā. Grafiks būs maiņās, sākumā alga nav liela, toties ir iespēja augt. Vai jūs varētu sākt pēc nedēļas?
— Varētu, — Anna sacīja un pasmaidīja. Pirmo reizi ļoti ilgā laikā šis smaids nebija piespiests.
Vakarā viņas ar Lauru sēdēja virtuvē, dzēra lētu vīnu no kartona pakas un smējās tik skaļi, ka pašām kļuva vieglāk elpot.
— Mani pieņēma! Laura, es atkal strādāšu!
— Malacis, — Laura piesita savu krūzi pie Annas krūzes. — Un Jānis? Joprojām neliek mieru?
— Zvani nāk. Arī ziņas raksta. Bet es neatbildu.
— Pareizi dari. Lai beidzot sajūt, kā ir pazaudēt cilvēku.
Taču Jānis neko nebija sapratis. Pēc trim dienām viņš viņu atrada. Vakarā, kad Anna ar iepirkumu maisiņiem atgriezās no veikala uz Lauras dzīvokli, viņš stāvēja pie mājas ieejas. Novājējis, sagumis, saburzītā kreklā — it kā pāris dienās būtu kļuvis daudz vecāks.
— Anna, mums jāparunā.
— Mums nav par ko runāt, — viņa mēģināja paiet garām, taču Jānis satvēra viņu aiz rokas.
— Mamma ir slima. Pa īstam slima. Spiediens kāpj debesīs, tabletes rij saujām. Ārsti saka — stress. Tas viss ir tevis dēļ.
Anna izrauta roku no viņa tvēriena.
— Manis dēļ? Jāni, tava māte trīs gadus mani mocīja. Pazemoja, paslēpa no pasaules, izturējās pret mani kā pret kalponi. Un tu klusēji. Katru reizi izvēlējies viņu, nevis mani.
— Tu taču zini, kāda viņa ir… Tu varēji paciesties. Varēji pielāgoties.
— Pielāgoties? — Annas balss pārtrūka un kļuva skaļāka. — Es pielāgojos trīs gadus! Mazgāju, gatavoju, tīrīju! Klausījos, kā mani sauc par kalponi! Un kas mainījās? Nekas!
— Anna, nāc atpakaļ. Es parunāšu ar mammu. Viņa sapratīs…
— Nē, — Anna lēni pakratīja galvu. — Es neatgriezīšos. Es gribu dzīvot, Jāni. Dzīvot, nevis eksistēt bailēs. Es atradu darbu. Es sākšu jaunu dzīvi. Bez jums.
Viņa pagriezās un devās uz kāpņutelpas durvīm. Jānis vēl kaut ko sauca viņai pakaļ, bet Anna neatskatījās.
Lauras dzīvoklī bija silti, un gaisā virmoja boršča smarža. Anna novilka mēteli, iegāja virtuvē un apsēdās pie galda.
— Viņš bija atnācis? — Laura jautāja, pat nepagriezusies no plīts.
— Jā.
— Un ko tu viņam pateici?
— Ka neatgriezīšos.
Laura ielēja viņai šķīvī boršču un nolika blakus maizes šķēli.
— Tu esi stipra. Turies. Pats smagākais jau ir aiz muguras.
Bet Anna zināja — īstās grūtības tikai sākas.
Darbs klīnikā izrādījās kā glābiņš. Viņa ieradās astoņos no rīta, smaidīja pacientiem, pierakstīja viņus uz vizītēm, kārtoja dokumentus un atbildēja uz zvaniem. Galvenā ārste Ilze bija stingra, taču taisnīga. Viņa neurbās Annas privātajā dzīvē, neuzdeva liekus jautājumus un nelika justies vainīgai — vienkārši ļāva strādāt.
Pēc mēneša Anna noīrēja istabu Purvciemā. Tā bija maza, mēbeles šķita palikušas no deviņdesmitajiem, taču tā bija viņas vieta. Viņa nopirka jaunu gultasveļu, pielika pie loga aizkarus un uz palodzes nolika podiņā vijolīti. Neliels stūrītis, kurā neviens nedrīkstēja noteikt, kā viņai elpot.
Jānis zvanīja arvien retāk. Inese beigās atsūtīja vēl vienu, pēdējo ziņu: “Tu to nožēlosi. Dievs visu redz. Viņš tevi sodīs par to, ka izpostīji ģimeni.”
Anna izdzēsa viņas numuru un nobloķēja to.
Pagāja pusgads.
Pavasaris Rīgā atnāca vēlu, toties pārliecinoši: nedēļas laikā nokusa sniegs, kokos parādījās zaļums, un cilvēki beidzot novilka smagos ziemas mēteļus. Kādu dienu, ejot mājās no darba cauri parkam, Anna pēkšņi ieraudzīja Jāni.
Viņš sēdēja uz soliņa viens pats, sakumpis, it kā desmit gadus vecāks. Blakus soliņam bija atbalstīti kruķi.
Anna gribēja paiet garām, tomēr Jānis pacēla acis, un viņu skatieni sastapās.
— Anna…
Balss bija aizsmakusi un nogurusi. Anna apstājās dažus soļus no viņa.
— Kas noticis?
— Insults, — viņš rūgti pasmaidīja, vairāk savelkot lūpas nekā smaidot. — Pirms diviem mēnešiem. Kreisā puse vēl aizvien neklausa kā vajag. Ārsti saka — stress un pilnīgs pārgurums.