Taču šoreiz tās drebēja nevis no bailēm. Tas bija adrenalīns. Niknums. Un savāda, gandrīz apreibinoša brīvības sajūta.
– Kur tu taisies iet?! – Jānis beidzot pielēca kājās. – Tu esi prātu zaudējusi?
Anna apstājās pie durvīm un pagriezās. Viņa paskatījās uz vīru — uz cilvēku, kurš reiz nesa viņai ziedus, lasīja priekšā dzejoļus un solīja vienmēr būt viņas pusē. Uz to pašu vīrieti, kurš jau divas nedēļas pēc kāzām pirmo reizi nosauca viņu par “palīdzi”, kad to palūdza viņa māte.
– Es vairs neesmu jūsu kalpone, – Anna pateica klusi, bet stingri. – Un arī par jūsu noslēpumu es vairs nebūšu. Dzīvojiet, kā paši gribat.
Durvis aiz viņas aizvērās bez skaļa blīkšķa, tomēr šī klusā klikšķa skaņa izklausījās galīga. Kāpņu telpā oda pēc kaķiem un svaigas krāsas. Anna atspiedās pret sienu un uz mirkli aizvēra acis. Sirds dauzījās tik spēcīgi, it kā gribētu izlauzties no krūtīm.
Viņa izvilka telefonu un piezvanīja Laurai — vienīgajai draudzenei, ar kuru šo trīs gadu laikā nebija pilnībā zaudējusi saikni.
– Laura… vai es drīkstu pie tevis atbraukt? Uz kādu laiku… jā… jā, kaut kas ir noticis…
Pie Centrālās stacijas ļaužu bija tik daudz, ka Anna jutās kā iestumta šaurā straumē. Sveši pleci viņu grūstīja no abām pusēm, kāds uzkāpa uz kājas, gaisā jaucās mitru mēteļu smarža ar lētas kafijas aromātu no automāta. Viņa dziļi ievilka šo smaku plaušās — parastas dzīves smaržu. Tādu, kurā cilvēki steidzas savās darīšanās, kur neviens neslēpjas un netēlo to, kas nav.
Sabiedriskajā transportā bija smacīgi. Anna stāvēja pie durvīm, ar pirkstiem cieši ieķērusies metāla stienī, un vēroja savu atspulgu tumšajā stiklā. Trīsdesmit viens gads. Mati savilkti astē, seja bāla, zem acīm tumši loki. Kad viņa pēdējo reizi bija skatījusies spogulī, nedomājot par to, vai izskatās pietiekami nemanāma?
Telefons ietrīsējās. Jānis. Pieci neatbildēti zvani. Anna pat neatvēra sarakstu — vienkārši noraidīja zvanu un ieslēdza klusuma režīmu.
Laura dzīvoja Purvciemā, vecā deviņstāvu paneļmājā. Durvis viņa atvēra mājas biksēs un izstaipītā T kreklā. Neko nejautāja, tikai cieši apskāva Annu, it kā jau būtu visu sapratusi.
– Tēju? Vai labāk uzreiz konjaku?
– Tēju, – Anna novilka mēteli un apsēdās uz padiluša dīvāna. – Piedzerties es vēl neesmu gatava.
Laura pēc brīža atgriezās ar divām kūpošām krūzēm, iekārtojās blakus un pievilka kājas zem sevis.
– Stāsti.
Un Anna sāka runāt. Ne uzreiz visu — sākumā tikai par šo vakaru, par Ozoliņiem un Ineses teikto. Bet pēc tam vārdi paši sāka lauzties ārā, kā ūdens no pārplīsuša dambja. Viņa stāstīja, ka Inese jau no pirmās dienas viņu nebija pieņēmusi: “nav no mūsu aprindām”, “bez sakariem”, “no provinces”. Sākumā Jānis vēl mēdza viņu aizstāvēt, taču vēlāk arvien biežāk piekrītoši klusēja vai pat nostājās mātes pusē. Anna pati nepamanīja, kurā brīdī sievas vietā kļuva par mājkalpotāju — gatavoja, mazgāja, tīrīja, kārtoja, bet, kad ieradās viesi, pie galda viņu neaicināja. Reiz Inese bija pateikusi: “Nekaunini mūs, pasēdi istabā.” Un Jānis arī toreiz nepateica ne vārda.
– Ak, Anna… – Laura satvēra viņas plaukstu. – Kāpēc tu klusēji? Kāpēc man neko neteici agrāk?
– Man bija kauns, – Anna iedzēra tēju un apdedzināja lūpas. – Visi taču atkārtoja, cik man paveicies. Labs vīrs, dzīvoklis centrā, izglītota vīramāte… Un ko man vajadzēja atbildēt? Ka viņu mājās esmu kā pieradināts dzīvnieks? Ka mans vīrs labāk sargā māti nekā savu sievu?
Laura neko neteica. Viņa tikai glāstīja Annas roku. Aiz loga šalca vakara Rīga — kaut kur pagalmā rēja suns, bērni kliedza pie rotaļu laukuma, kāpņu telpas durvis ik pa brīdim dobji aizcirtās.
– Paliec pie manis, – Laura pēc brīža sacīja. – Cik ilgi vajadzēs. Kaut kā tiksim galā.
Tajā naktī Anna tā arī neaizmiga. Viņa gulēja uz izvelkamā dīvāna, skatījās griestos un domāja. Pirms trim gadiem viņa vēl ticēja, ka mīlestība spēj uzvarēt visu. Ka Jānis mainīsies. Ka Inese ar laiku pieradīs pie viņas. Taču cilvēki nemainās tikai tāpēc, ka kāds cits uz to cer. Viņiem pašiem tas ir jāgrib. Jānis negribēja.
Rīts sākās ar divdesmit neatbildētiem zvaniem no vīra. Pēc tam atnāca ziņa no Ineses: “Beidz taisīt histēriju un brauc atpakaļ. Nekaunini ģimeni.”
Anna izslēdza telefonu.
Astoņos Laura aizgāja uz darbu, atstājot uz galda atslēgu un zīmīti: “Ledusskapis ir tavs. Atpūties.” Anna piecēlās, iegāja dušā un pirmo reizi pēc ļoti ilga laika nemaz nesteidzās. Pēc tam uzvārīja kafiju un apsēdās pie loga. Lejā pagalmā vecmāmiņas veda pastaigā suņus, mammas steidzināja bērnus uz bērnudārzu. Parasta dzīve. Bez maskām, bez čukstiem, bez nepārtrauktām bailēm kļūdīties.
Viņa atvēra klēpjdatoru un iegāja e-pastā. Tur joprojām stāvēja viņas CV — trīs gadus neaiztikts, novecojis, gandrīz aizmirsts. Inese savulaik bija aizliegusi Annai strādāt: “Kam tev nauda? Mēs tevi uzturam.” Tikai šī “uzturēšana” beigās bija izrādījusies sliktāka par cietumu.
Līdz pusdienlaikam Anna nosūtīja savu CV sešām klīnikām. Vakarā jau bija pienākušas divas atbildes ar uzaicinājumiem uz darba interviju.
Telefonu viņa ieslēdza tikai nākamajā dienā.