— Es pats saprotu, ka tā ir atmaksa, — Jānis klusi piebilda.
Anna neatbildēja. Viņā nebija ne līdzjūtības uzplūda, ne ļauna gandarījuma. Tikai savāds tukšums, it kā viss, kas kādreiz sāpēja, būtu izdedzis līdz pelniem.
— Mana māte… — Jānis aprāvās, nespēdams uzreiz turpināt. — Arī viņa saslima. Kuņģa vēzis. Ceturtā stadija. Ārsti saka, ka palikuši kādi trīs mēneši. Varbūt pat mazāk.
— Man žēl, — Anna sacīja.
Un tā bija patiesība. Viņai tiešām bija žēl. Taču tā vairs nebija tā līdzjūtība, kas agrāk lika klusēt, paciest, piekāpties un norīt pazemojumus.
— Viņa lūdza nodot… — Jānis smagi norija siekalas. — Viņa prasa piedošanu. Teica, ka tev bijusi taisnība. Ka viņa sabojāja manu dzīvi. Un arī mūsu laulību.
Anna paskatījās uz viņu mierīgi.
— Piedošanas lūgumiem reizēm pienāk brīdis, kad tie vairs neko nemaina.
— Es zinu, — viņš nolaida skatienu. — Es pats to sapratu par vēlu. Kad tu aizgāji, biju pārliecināts, ka atgriezīsies. Domāju — pāries dusmas, un viss būs kā agrāk. Tad mammai kļuva sliktāk. Sākumā sāpes vēderā, tad analīzes, izmeklējumi, diagnoze… Un es paliku ar viņu viens. Kopju, baroju, dodu zāles. Tagad es saprotu, kā tu juties, dzīvojot ar mums šos trīs gadus.
Anna apsēdās uz soliņa pašas malas.
— Ko tu no manis gaidi, Jāni?
— Neko, — viņš pakratīja galvu. — Es tikai gribēju, lai tu to zini. Mēs saņēmām to, ko bijām pelnījuši. Mana māte mirst mokās, bet es… trīsdesmit četru gadu vecumā esmu invalīds. Bizness sabruka, draugi pazuda. Sēžu tukšā dzīvoklī kopā ar slimu māti, kura tagad lūdz piedošanu visiem, kam nodarījusi pāri. Tikai tas viss ir par vēlu. Pilnīgi viss.
Viņš piecēlās, balstīdamies uz kruķiem, un gausi devās prom. Anna palika sēžam un vēroja viņu no mugurpuses. Dzīve reizēm izrādījās dīvaini precīza. Trīs gadus viņa bija cietusi pazemojumus, cerēdama, ka kaut kas mainīsies. Trīs gadus viņu turēja kā kalponi, no kuras jākaunas, kuru jānobīda malā, jāpaslēpj no svešām acīm. Un tagad viņi abi bija salauzti — slimi, vientuļi, spiesti dzīvot ar savām izvēlēm.
Taču uzvaras sajūtas Annā nebija. Bija tikai kluss atvieglojums. Viņa bija aizgājusi laikā. Viņa bija paspējusi izglābt pati sevi.
Vakarā Anna satikās ar Ilzi nelielā kafejnīcā. Galvenā ārste piedāvāja viņai jaunu amatu — kļūt par vadošo administratori, turklāt ar pusotru reizi lielāku algu.
— Tu strādā ļoti labi, — Ilze sacīja, maisot tēju. — Esi atbildīga, precīza, uz tevi var paļauties. Un es redzu, cik ļoti tu pēdējos mēnešos esi mainījusies. It kā būtu piedzimusi no jauna.
Anna pasmaidīja.
— Varbūt tā arī ir. Es tiešām esmu sākusi no jauna.
Pēc nedēļas viņas telefonā pienāca īsziņa no nepazīstama numura: “Inese vakar nomira. Bēres parīt. Jānis.”
Anna izlasīja ziņu, lēni izelpoja un to izdzēsa.
Uz bērēm viņa nebrauks. Ne aiz dusmām. Ne atriebības dēļ. Vienkārši šī nodaļa viņas dzīvē bija aizvērta. Vīramāte aizgāja no pasaules, tā arī līdz galam nesaprazdama, ko bija nodarījusi, jo vārdi, kas izrunāti uz nāves gultas, nespēj atcelt gadus ilgu nežēlību. Jānis palika viens, slims un vājš, jo visu mūžu bija izvēlējies māti sievas vietā un ērtu paklausību — patiesības vietā.
Anna tikmēr turpināja dzīvot.
Viņa noīrēja vienistabas dzīvokli jaunā mājā Rīgā. Remontu uzņēmās pati: sienas nokrāsoja gaiši bēšā tonī, pielīmēja tapetes, pieskrūvēja plauktus. Pamazām dzīvoklis kļuva silts un viņai piederīgs. Drīz viņa iepazinās arī ar kaimiņieni Baibu — ap sešdesmit gadus vecu sievieti, kura viņu cienāja ar pašceptām kūkām un labprāt stāstīja notikumus no jaunības.
Klīnikā Annai piedāvāja apmeklēt profesionālās pilnveides kursus medicīnas vadībā. Viņa piekrita uzreiz, pat nešauboties.
Kādā sestdienas rītā Anna stāvēja uz sava balkona ar kafijas krūzi rokās. Lejā pagalmā bērni spēlēja bumbu, pusaudži traucās ar skrejriteņiem, bet vecmāmiņas sēdēja uz soliņiem un pārrunāja savas lietas. Saule spoži apspīdēja māju fasādes, un mākoņi lēni slīdēja pāri debess zilumam.
Telefons ievibrējās. Ziņa no Lauras: “Kā klājas, draudzene? Sen neesam redzējušās. Šodien uz kino?”
Anna pasmaidīja un ātri uzrakstīja atbildi: “Ejam. Filmu izvēlies tu.”
Viņa izdzēra pēdējo kafijas malku, nolika krūzi uz palodzes un izstaipījās. Gaisā bija jūtama pavasara smarža — viegla, svaiga, pilna brīvības un jaunu iespēju.
Jānis un viņa māte bija saņēmuši savas rīcības sekas. Ne tāpēc, ka Anna to būtu vēlējusies, bet tāpēc, ka dzīve reizēm pati saliek visu savās vietās. Tie, kas citiem atnes sāpes, agrāk vai vēlāk paliek vienatnē ar pašu radīto tukšumu. Inese aizgāja bailēs un vientulībā, jo nekad nebija iemācījusies mīlēt. Jānis palika bez ģimenes, bez uzņēmuma un bez nākotnes, kuru kādreiz bija uzskatījis par pašsaprotamu.
Bet Anna sāka jaunu dzīvi. Ne atriebības vārdā. Ne tāpēc, lai kādam kaut ko pierādītu. Vienkārši tāpēc, ka viņai uz to bija tiesības.
Viņa iegāja istabā, uzvilka džinsus un vieglu blūzi, paņēma somu. Spogulī pretī raudzījās sieviete ar skaidru skatienu un mierīgu seju. Tā vairs nebija salauztā, nobijusies Anna, kura trīs gadus slēpās tajā “midzenī”. Tā bija cita Anna — brīva, droša un dzīva.
Viņa izgāja no dzīvokļa, nokāpa pa kāpnēm un ienira pavasara saules gaismā. Vecā dzīve ar tās pazemojumiem, bailēm un klusēšanu bija palikusi aiz muguras. Priekšā atradās nākotne — nezināma, bet viņas pašas.
Un ar to bija vairāk nekā pietiekami.