Līga tās pārlasīja, izdzēsa un pēc darba devās nevis uz mājām, bet uz baseinu. Pusstunda ūdenī viņai palīdzēja vairāk nekā jebkura ģimenes sapulce. Tur neviens nelika griezt rasolu, neviens nepētīja, kāpēc viņa nesmaida un kāpēc nav “normāla”. Mājās viņa parasti pārnāca ap desmitiem. Dzīvoklī virmoja pelmeņu smaka, vīrišķīgs aizvainojums un svešas prasības, kas it kā jau sen bija noliktas uz viņas pleciem.
Divas dienas pirms jubilejas Andris ienāca guļamistabā ar tādu seju, it kā viņš jau iepriekš būtu apvainojies par atteikumu, kuru vēl nebija saņēmis.
— Paklau, man tev viens jautājums.
— Izklausās biedējoši.
— Mamma nolēmusi svinēt pie Lindas. Bet viņai cepeškrāsns ir galīgi beigta, augša visu piededzina. Uztaisi vismaz to savu gaļu un lavaša ruleti. Mēs paši visu paņemsim. Tev pat nebūs nekur jābrauc.
— Cik dāsns piedāvājums.
— Līga, lūdzu, bez ironijas.
— Un kā tad? Ar pateicību? Es taču jau pateicu: nē.
— Tu to dari speciāli. Gribi parādīt raksturu.
— Nē, Andri. Es vienkārši pirmo reizi nekrītu uz kaut ko tādu, kas man sen jau stāv kaklā.
— Tevis dēļ viss pasākums aizies šķērsām.
— Nē. Tas aizies šķērsām tāpēc, ka jūs esat pieraduši svētkus būvēt uz viena cilvēka muguras.
Viņš vēl brīdi stāvēja, tad nometa:
— Tu esi kļuvusi ļauna.
— Es esmu kļuvusi nogurusi. Tas nav viens un tas pats.
Sestdien Līga izgāja no mājas vienpadsmitos. Aizgāja pie frizieres, pēc tam iegriezās grāmatnīcā, bet vēlāk apsēdās kafejnīcā pie tirdzniecības centra un lasīja. Aiz loga slīdēja iepirkumu ratiņi, maisi, sveši bērni pārāk lielās jakās. Viņai nebija ne jautri, ne kauns. Bija vienkārši klusi. It kā kāds pirmo reizi pēc daudziem gadiem būtu izslēdzis nosūcēju, kas nepārtraukti dūca viņas galvā.
Telefonu viņa bija pārslēgusi klusajā režīmā. Kad vakarā beidzot iededza ekrānu, tur mirgoja divpadsmit neatbildēti zvani no Andra, astoņi no Lindas un īsa ziņa: “Mamma pilsētas slimnīcā. Spiediens. Brauc steidzami.”
Uzņemšanā oda pēc mitriem mēteļiem, zālēm un cilvēku nervozitātes. Andris sēdēja uz plastmasas krēsla, salīcis un pelēks sejā. Linda, svinīgā blūzē, raudāja tā, it kā tieši viņa te būtu galvenā cietēja.
— Kas notika? — Līga pajautāja.
— Kas notika? — Linda pirmā uzšāvās kā atspere. — Tas notika, ka mamma šī haosa dēļ gandrīz zaudēja samaņu. Karstais ēdiens kavējās, bērni nogāza šķīvi, viņa sāka uztraukties, spiediens uzlidoja debesīs. Ja tu būtu palīdzējusi, nekas tāds nebūtu noticis.
— Ko teica ārsts? — Līga pat nepagrieza galvu viņas virzienā.
— Pagaidām saka — hipertensīvā krīze, — Andris dobji atbildēja. — Gaidām.
— No rīta viņa zāles iedzēra?
Linda saminstinājās.
— Es nezinu. Viņa jau no septiņiem bija kājās. Griežamie, uzkodas, kūka, viesi…
Līga lēni paskatījās uz viņu.
— Tātad neviens nepaskatījās, vai cilvēks ar spiediena problēmām ir iedzēris tabletes, toties visi pieskatīja, lai uz galda būtu tartaletes.
— Nevajag te tēlot gudro, — Linda iecirtās. — Tagad nav īstais brīdis.
— Tieši tagad arī ir īstais. Vienkārši jums tas nepatīk.
No kabineta iznāca ārste — nogurusi, stingra, bez lieka maiguma balsī.
— Ozoliņas radinieki?
— Jā.
— Stāvoklis stabils. Insults tas nav. Spiedienu izsauca stress, pārpūle un neiedzertas zāles. Rīt atvedīsiet halātu, čības un ūdeni. Un nākamreiz, ja sievietei ir pāri sešdesmit, nelieciet viņai visu dienu skraidīt ap banketu.
Linda atkal sāka raudāt. Andris nolaida skatienu grīdā. Līga pēkšņi sajuta nevis dusmas, bet smagu, lipīgu pagurumu. Visi pieauguši cilvēki, bet uzvedas tā, it kā dzīve būtu skolas pasākums, kur galvenais — lai galds izskatītos cienīgi.
Nākamajā dienā viņa aizveda uz slimnīcu mantas un termosu ar buljonu. Astra gulēja neparasti klusa, bez ierastās komandieres stājas un pavēlnieciskā skatiena. Viņas priekšā vairs nebija stingrā vīramāte, tikai vecāka, nogurusi sieviete.
— Atnāci, — viņa sacīja sveiciena vietā.
— Atnācu.
— Linda netika?
— Lindai ir bērni, vīrs, sastrēgumi un trausla dvēseles uzbūve. Vārdu sakot, ļoti nopietni iemesli.
Astra aizvēra acis.
— Nekod. Galva plīst pušu.
— Tad iztiksim bez liekām runām. Es atvedu mantas un buljonu.
— Pati vārīji?