— Līga, tu mani apzināti kaitini? Es taču jau trešo reizi saku: sestdien būs astoņpadsmit cilvēki. Ast-oņ-padsmit. Tante Tatjana no Jelgavas, Toms ar ģimeni, Edgars ar Inesi, Iveta ar vīru. Manu jubileju nesvin kaut kādā kebabnīcā, bet mājās, — Astras balss atsitās pret virtuves flīzēm tik asi, it kā kāds būtu ieslēdzis vecu skaļruni uz pilnu jaudu.
Līga nolika krūzi izlietnē un vēl mirkli palika ar muguru pret viņu. Aiz loga autostāvvietā pelēcīgi gulēja marta sniegs, zem kura rēgojās melna, lipīga putra; tajā slīdēja gan riteņi, gan cilvēku kājas. Skats bija neizskaistināts, bez mazākās ilūzijas — gluži kā viņas dzīve pēdējos gados.
— Es nevienu nekaitinu, Astra. Es tikai saku: man nav ne spēka, ne laika pabarot astoņpadsmit cilvēkus. Mums ir divistabu dzīvoklis, nevis pašvaldības ēdnīca.
— Nu, atkal sākas, — vīramāte pacēla rokas gaisā. — Pieci salāti, divi siltie ēdieni, uzkodas, torte. Normāli cilvēki tā dzīvo. Es visu mūžu tā esmu darījusi.
— Tad arī dariet, — Līga noteica mierīgi. — Tikai bez manis.
No koridora parādījās Andris. Viņš pat neienāca — drīzāk uzradās, kā cilvēks, kurš cer nejauši atrasties tuvumā un vēlāk pateikt, ka viņu vienkārši ievilka konfliktā.
— Kas te notiek?
— Te tava sieva paziņo, ka mans dzimšanas dienas vakars viņai ir smaga nasta, — māte noskaldīja. — Iedomājies, kāds briesmīgs upuris — uzņemt radus.
— Es tā neteicu, — Līga paskatījās uz vīru. — Es pateicu, ka negrasos divas dienas stāvēt pie plīts, pēc tam nēsāt šķīvjus un naktī berzt taukus no cepeškrāsns, kamēr visi spriedīs, cik es pēkšņi esmu kļuvusi “asa”.
— Līguci, nu var taču bez šitā, — Andris noguruši novilka. — Jubileja taču vienreiz dzīvē. Mammai sešdesmit seši.
— Paldies Dievam, ka vienreiz. Ja katru gadu būtu šāda programma, mani jau sen būtu iznesuši ar kājām pa priekšu.
— Tu esi nepieklājīga, — Astra izspieda caur zobiem. — Tu vispār saproti, ar ko runā?
— Ļoti labi saprotu. Ar cilvēku, kurš nevis lūdz, bet pavēl. Un kurš ir pārliecināts, ka cita cilvēka laiks neko nemaksā.
— Cita cilvēka? — vīramāte samiedza acis. — Pēc divpadsmit laulības gadiem es tev esmu sveša?
— Kad vajag palīdzību, esmu savējā. Kad jārespektē manas robežas, uzreiz kļūstu par svešu. Ļoti ērta sistēma.
Andris paraustīja plecu.
— Līga, beidz taču celt traci. Kas tur tik īpašs? Salātus var sataisīt piektdien, gaļu sestdien. Mēs palīdzēsim.
— “Mēs” — tas tieši kuri? — Līga pagriezās pret viņu ar visu augumu. — Tu, kurš pagājušajā Jaunajā gadā pēc otrās glāzītes aizgāji “uz piecām minūtēm atlaisties” un pamodies vienos naktī, kad es viena berzu traukus? Vai tava māsa Linda, kura prot tikai pateikt: “Oi, es te vēl dilles pieliktu”?
— Lindu neaiztiec, — Astra acumirklī uzliesmoja. — Viņai ir bērni.
— Un man, tātad, ir gumijas rokas un rezerves mugura?
— Tev ir darbs birojā, nevis šahtā, — vīramāte nocirta. — Nav ko tēlot nodzītu zirgu.
— Paldies par diagnozi. Tad mana atbilde ir galīga: nekādas jubilejas šeit nebūs, un es negatavošu.
Uz mirkli virtuvē iestājās tāds klusums, kāds parasti ir īsi pirms skaļa sprādziena.
— Andri, tu dzirdi? — Astra pacēla balsi. — Tava sieva mani met laukā.
— Līga, tu pārspīlē, — viņš sacīja, neskatoties viņai acīs. — Varēja taču normāli sarunāt.
— Šis arī ir normāli. “Nē” ir pavisam normāls vārds. Vienkārši jūsu ģimenē to nekad nav mācējuši cienīt.
Nākamās piecas dienas dzīvoklī valdīja īpašs klusums — tāds, no kura nogurums pielīp vairāk nekā pēc pamatīga skandāla. Andris ēda veikalā pirktas kotletes, čaukstināja iepakojumus un ar visu savu izskatu demonstrēja dziļu traģēdiju: sieva vairs nepilda apkalpojošā personāla funkcijas. Astra pārcēlās pie meitas, taču arī no turienes pamanījās sūtīt dūrienus. Linda rakstīja garas ziņas mesendžerī, kurās vārds “mamma” parādījās biežāk nekā jebkāda jēga.
“Tu vismaz esi padomājusi, cik ļoti viņai sāp?”
“Vai tiešām reizi gadā ir tik grūti būt ģimenei?”
“Andris ir ļoti sarūgtināts, tu uzvedies pārāk skarbi.”
Līga šos pārmetumus saņēma vienu pēc otra.