— …un tagad jūs man par to šādi pateicaties!
Anna smagi izelpoja. Strīdēties vairs nebija spēka.
— Lūdzu, dodieties mājās. Atpūtieties, nomierinieties.
— Mājās? — Inese uzšāvās kājās, it kā viņu būtu apdedzinājuši. — Un kur tad ir manas mājas? Pie mana dēla, kuru pametusi paša sieva? Tajā mazajā, saspiestajā kambarī?
— Tas ir tikai uz laiku, — Anna mierīgi atbildēja. — Kad mēs ar Jāni būsim tikuši skaidrībā par savām attiecībām, viss nostāsies savās vietās.
— Un ja jūs netiksiet skaidrībā? — vīramāte samiedza acis. — Ja izšķirsieties?
— Tad katrs dzīvos savu dzīvi.
— Un dzīvoklis paliks tev? Bet mans dēls paliks tukšām rokām?
Tad nu lūk. Beidzot bija izskanējis īstais iemesls, kura dēļ Inese bija ieradusies.
— Šis dzīvoklis no paša sākuma pieder man, — Anna atgādināja. — Vectēvs to atstāja man mantojumā.
— Ja tu Jānīti patiešām mīlētu, tu pusi pārrakstītu uz viņa vārda! — Inese asi izmeta. — Kārtīgās ģimenēs viss ir kopīgs!
— Kārtīgās ģimenēs cilvēki ciena viens otra robežas.
— Kādas vēl robežas? — vīramāte sašutumā iesaucās. — Jūs tagad visādas muļķības izdomājat! Agrāk visi dzīvoja kopā, un nekādu robežu nebija!
— Un vedeklas klusi cieta, — Anna piebilda.
— Neviens necieta! — Inese nikni atcirta. — Katrs zināja savu vietu un cienīja vecākus cilvēkus!
Ar to saruna bija galā. Vīramāte izbrāzās no dzīvokļa, un durvis aiz viņas skaļi aizcirtās. Anna palika viena vectēva dzīvokļa klusumā.
Vakarā piezvanīja Jānis.
— Anna, mamma teica, ka tu viņu izmeti ārā.
— Es viņai palūdzu aiziet, — Anna izlaboja. — Tas nav viens un tas pats.
— Viņa gribēja palīdzēt!
— Es viņai palīdzību neprasīju.
— Dieva dēļ, Anna! — vīra balsī skanēja aizkaitinājums. — Kāda tu esi kļuvusi? Mana māte mums vēl labu, bet tu viņu atstum!
— Jāni, tava mamma labu grib sev. Viņa vēlas noteikt, kā mums jādzīvo.
— Tā nav taisnība!
— Ir gan. Un tu pats to zini, tikai negribi sev atzīt.
— Zini ko? — Jānis pēkšņi uzsprāga. — Sēdi tur viena, cik ilgi gribi! Un, kad beidzot nāksi pie prāta, nav teikts, ka es tevi ņemšu atpakaļ!
Anna mierīgi pārtrauca zvanu. Jāņa draudi viņu vairs nebiedēja.
Pagāja nedēļa. Anna pamazām iekārtojās vectēva dzīvoklī, atrada meistarus nelielam remontam un sajuta, ka dzīve lēnām sāk atgriezties normālās sliedēs.
Piektdienas vakarā klusumu pāršķēla uzstājīgs durvju zvans. Anna piegāja pie durvīm un paskatījās actiņā. Kāpņu telpā stāvēja Jānis ar māti. Vīram rokā bija sporta soma.
— Ko jūs gribat? — Anna jautāja, neatverot durvis.
— Atver, mums jāparunā! — Jānis uzsauca.
— Runājiet tāpat.
— Anna, neizliecies par muļķi! Es atvedu mūsu mantas. Mēs ievācamies.
Anna apstulbusi palūkojās uz durvīm.
— Kas tieši ievācas?
— Es un mamma. Tu taču gribēji, lai mēs būtu kopā!
— Es gribēju, lai mēs noskaidrojam savas attiecības. Nevis lai te spēlētu kopdzīvi ar visu ģimeni.
— Anniņ, atver taču! — ierunājās Inese. — Kaimiņi skatās!
— Lai skatās. Ejiet prom.
— Šis ir arī mans dzīvoklis! — Jānis iekliedzās. — Mēs esam vīrs un sieva! Man ir tiesības šeit dzīvot!
— Nav tev tādu tiesību. Dzīvoklis ir uz mana vārda.
— Es saukšu policiju! — viņš piedraudēja.
— Sauc, — Anna vēsi atbildēja.
Aiz durvīm atskanēja klusa čukstēšanās. Pēc brīža Inese atkal sāka runāt, šoreiz jau maigākā balsī:
— Anniņ, mīļā, nu nevajag uzvesties kā bērnam. Atver, iedzersim tēju un mierīgi visu izrunāsim.
— Mēs jau visu izrunājām. Dodieties mājās.
— Anna, es pēdējo reizi lūdzu pa labam! — Jānis auroja. — Atver durvis, citādi es tās izlauzīšu!
— Pamēģini. Es izsaukšu policiju, un nakti tu pavadīsi iecirknī.
Atkal iestājās čuksti. Tad soļu dipoņa attālinājās. Anna vēl dažas minūtes nekustīgi stāvēja pie durvīm, pēc tam piesardzīgi ieskatījās actiņā. Kāpņu telpa bija tukša.
Nākamajā dienā Anna devās pie advokāta. Sirmmatainais jurists ar asu, uzmanīgu skatienu pacietīgi noklausījās viņas stāstu.
— Jūsu vīram uz šo dzīvokli nav nekādu tiesību, — viņš pārliecinoši paziņoja. — Tas ir jūsu pirmslaulības īpašums, kas iegūts mantojuma ceļā.