Pat šķiršanās gadījumā viņš nevarēs uz to pretendēt.
— Bet ja viņš mēģinās ievākties ar varu? — Anna pajautāja, sajūtot, kā pirksti sažņaudzas klēpī.
— Nomainiet slēdzeni un rakstiet iesniegumu policijā, — advokāts mierīgi paskaidroja. — Un mans ieteikums — neatlieciet laulības šķiršanas procesu.
Anna lēni pamāja. Šoreiz viņa vairs nešaubījās. Lēmums bija pieņemts.
Atgriezusies mājās, viņa izsauca meistaru un lika nomainīt durvju slēdzeni. Kad darbs bija pabeigts, Anna paņēma telefonu un piezvanīja Jānim.
— Nu? — vīrs atbildēja īgni.
— Jāni, es iesniegšu šķiršanās pieteikumu.
— Ko? Anna, tu esi prātu zaudējusi?
— Nē. Esmu visu izlēmusi. Pirmdien iesniegšu dokumentus.
— Pagaidi! Mēs taču varam apsēsties un normāli parunāt!
— Mums vairs nav, par ko runāt. Tu izvēlējies savu māti, nevis sievu. Tā bija tava izvēle. Bet es nevēlos savā laulībā būt trešā liekā.
— Anna!
— Uz redzēšanos, Jāni.
Viņa pārtrauca sarunu. Un, sev par pārsteigumu, juta nevis sāpes, bet vieglumu.
Pirmdienas rītā, iznākot no mājas, Anna pie ieejas ieraudzīja Inesi. Sieviete stāvēja sakrustotām rokām un uzlūkoja viņu ar niknu skatienu.
— Nu, tagad esi apmierināta? — viņa nošņāca. — Izjauci ģimeni!
— Es to neizjaucu. Tā jau sen bija sašķīdusi.
— Tavas savtības dēļ!
— Nē. Jūsu nemitīgās iejaukšanās dēļ.
Ineses seja piesarka.
— Kas tu vispār iedomājies, ka esi? Es Jāni dzemdēju, es viņu audzināju! Bet tu vienkārši atnāci uz visu gatavu!
— Un aizgāju, kad sapratu, ka neesmu tur gaidīta.
— Neliete! — Inese izspļāva. — Tukša egoiste, pat bērnu nespēj dot!
Anna sastinga. No kurienes viņa to zināja? Vai tiešām Jānis bija izstāstījis mātei tik personisku lietu?
— Domāji, ka ar dzīvokli piesiesi Jāni sev klāt? — Inese turpināja, kļūdama arvien nežēlīgāka. — Viņš tevi nekad pa īstam nav mīlējis. Tikai pacieta!
— Pietiek, — Anna nogurusi noteica. — Ejiet prom.
— Aiziešu! Bet atceries — tu paliksi viena! Nevienam tu nebūsi vajadzīga! Toties mans Jānītis vēl būs laimīgs!
Inese asi apgriezās un aizsteidzās prom. Anna palika stāvam un skatījās viņai pakaļ. Dīvainā kārtā viņu pārņēma atvieglojums. Tas viss beidzot bija galā.
Šķiršanās noritēja ātri. Jānis uz dzīvokli nepretendēja, tikai atnāca savākt mantas. Satikšanās reizēs viņi gandrīz nerunāja.
— Mammai bija taisnība, — viņš reiz beigās izmeta. — Tu vienmēr domāji tikai par sevi.
— Un tu vienmēr domāji tikai par mammu, — Anna atbildēja pavisam mierīgi.
Jānis neko neteica. Vienkārši aizgāja.
Pagāja pusgads. Anna izremontēja dzīvokli un iekārtoja to tieši tā, kā pati vēlējās. Darbā viņai piedāvāja paaugstinājumu. Dzīve pamazām sakārtojās, un katra diena vairs neatgādināja cīņu par tiesībām elpot.
Kādu vakaru Anna nejauši sastapa kopīgu paziņu — Lauru.
— Anna! Cik sen neesam redzējušās! Kā tev klājas?
— Ļoti labi, — Anna pasmaidīja. — Un tev?
— Arī labi. Iedomājies, nesen veikalā redzēju tavu Jāni. Bija kopā ar māti. Izskatījās tāds… apjucis, it kā pazaudējies.
— Mēs esam šķīrušies, — Anna mierīgi pateica.
— Zinu. Inese visiem stāsta, cik tu esot briesmīga. Sakot, ka atņēmusi viņiem dzīvokli.
— Dzīvoklis vienmēr ir bijis mans.
— Es saprotu. Tikai… dzirdēju, ka Jānis kādu laiku tikās ar vienu meiteni. Bet Inese viņu aizbiedēja. Paziņoja, ka tā neesot piemērota. Tagad viņi atkal dzīvo divatā.
Anna paraustīja plecus. Tas vairs nebija viņas stāsts un viņas problēma.
— Man jāskrien, — Laura steidzīgi sacīja. — Prieks, ka satikāmies!
Anna devās mājās. Savā dzīvoklī viņu sagaidīja klusums un patīkams siltums. Viņa uzvārīja krūzi iecienītās tējas, ieslēdza mierīgu mūziku un apsēdās pie loga. Sen viņa nebija jutusi tik īstu brīvību.
Ārā sniga. Anna vēroja, kā pār pagalmu lēni krīt sniegpārslas, un domāja par nākotni. Tā vairs nelikās biedējoša. Gluži pretēji — gaiša, plaša, pilna iespēju. Bez indīgas vīramātes. Bez vīra, kuram pietrūka mugurkaula. Tikai viņa pati un viņas pašas dzīve.
Telefons pēkšņi novibrēja. Ziņa no nepazīstama numura: “Anna, tas esmu es, Jānis. Man jauns numurs. Vai varam satikties? Man ar tevi jāparunā.”
Anna izlasīja ziņu vēlreiz. Tad pavisam mierīgi to izdzēsa un nobloķēja numuru.
Pagātne bija palikusi pagātnē. Un viņa negrasījās tur atgriezties. Tagad Annai bija savs dzīvoklis, savi plāni un sava dzīve. Un neviena vīramāte vairs nespēja to sagraut.