— Viņa jau pat izdomājusi, kura istaba pienāksies viņai.
— Un kas tur tik briesmīgs? — Jānis paraustīja plecus. — Dzīvoklis ir plašs, vietas pietiks visiem.
— Jāni, tas ir mans mantojums. Vectēvs to atstāja man, nevis mums visiem kopā.
— Nu atkal tu par savu! — vīrs aizkaitināti atcirta. — Kāda tam nozīme? Mēs taču esam viena ģimene!
— Runa nav par to, — Anna centās saglabāt mierīgu balsi. — Es gribu pati izlemt, ko ar šo dzīvokli darīt. Varbūt es to izīrētu, un mums būtu papildu ienākumi. Varbūt pārdotu un naudu ieguldītu kaut kur lietderīgi.
— Pārdotu? — Jāņa seja acumirklī pietvīka. — Tu tiešām grasies pārdot trīsistabu dzīvokli pašā centrā? Vai tu esi zaudējusi prātu?
— Tas ir mans lēmums.
— Nē, tas ir mūsu lēmums! — viņš pacēla balsi. — Mēs esam ģimene! Un mammai ir taisnība — tu uzvedies kā egoiste.
Anna lēni nolika nazi, ar kuru bija griezusi dārzeņus, un paskatījās vīram tieši acīs.
— Zini ko? Ja jau esmu tik briesmīga egoiste, tad laikam būs labāk, ja uz vectēva dzīvokli pārcelšos viena.
— Ko tu tagad muldi? — Jānis apstulba.
— Es nemuldu. Padzīvošu tur nedēļu vai divas. Sakārtošu dzīvokli, pārskatīšu vectēva mantas. Un mums abiem nenāks par ļaunu mazliet atpūsties vienam no otra.
Jānis neko neatbildēja. Viņš strauji pagriezās, iegāja istabā un ar blīkšķi aizcirta durvis. No otras istabas atkal atskanēja Ineses žēlabainā šņukstēšana.
Nākamajā rītā Anna salika somā pašu nepieciešamāko un aizbrauca. Vectēva dzīvoklis viņu sagaidīja ar klusumu, putekļu smaržu un vecu grāmatu elpu. Viņa lēnām izstaigāja telpas, pieskaroties atmiņām par bērnības ciemošanās reizēm.
Pirmās dienas pagāja tīrīšanā un mantu šķirošanā. Anna pat izbaudīja vientulību. Neviens neprasīja, kas būs vakariņās. Neviens nepārmeta, kāpēc viņa uzvilkusi tieši šo kleitu. Neviens no paša rīta negrieza televizoru pilnā skaļumā.
Ceturtajā dienā pie durvīm atskanēja zvans. Anna atvēra, un uz sliekšņa stāvēja Inese ar lielu ceļasomu rokā.
— Anniņ, mīļā! — vīramāte staroja, it kā būtu ieradusies uz svētkiem. — Kā tu te viena tiec galā? Droši vien ne ēdiena, ne kārtības!
Viņa, atļauju nemaz nesagaidījusi, iesoļoja dzīvoklī.
— Ak šausmas! — Inese, aplūkojot priekšnamu, saķēra rokas. — Tapetes taču steidzami jāmaina! Un linolejs arī! Viss te ir vecs un noplucis!
— Man patīk, — Anna sausi noteica. — Te ir mana vectēva noskaņa.
— Noskaņa ir noskaņa, — vīramāte pamāja ar galvu. — Bet dzīvot vajag normālos apstākļos. Nekas, es palīdzēšu. Tagad pagatavošu pusdienas, pēc tam sastādīsim remonta plānu.
— Paldies, tas nav vajadzīgs, — Anna atbildēja stingri. — Es pati tikšu galā.
— Nu beidz! Kura vedekla atsakās no vīramātes palīdzības? Mēs taču esam ģimene!
Vārds “ģimene” Annai jau sāka izraisīt iekšēju saspringumu.
— Inese, es atbraucu uz šejieni tāpēc, lai pabūtu viena. Man jāievieš kārtība savās domās un jūtās.
— Kāda vēl kārtība? — vīramāte neizpratnē sarauca pieri. — Viss taču ir skaidrs. Tu apvainojies uz Jāni un tagad gribi viņu pārmācīt. Pietiek! Mans dēliņš cieš!
Šim “dēliņam” bija trīsdesmit divi gadi, tomēr Ineses acīs viņš joprojām bija mazs puisēns.
— Es neesmu apvainojusies, — Anna pacietīgi paskaidroja. — Es tikai gribu saprast, vai vēlos turpināt dzīvot tāpat kā pēdējos gadus.
— Ko tas nozīmē? — Inese samiedza acis.
— To, ka katrs mans lēmums tiek apšaubīts. Ka pat ar savu mantojumu es nedrīkstu rīkoties pēc saviem ieskatiem. Ka mani sauc par egoisti tikai tāpēc, ka vēlos kaut nelielu personīgo telpu.
Inese apsēdās uz krēsla priekšnamā un teatrāli piespieda plaukstu pie krūtīm.
— Ak, man paliek slikti! Kur ir manas zāles? Ūdeni!
Anna atnesa glāzi ūdens. Vīramāte iedzēra dažus malkus, tad paskatījās uz viņu ar pārmetuma pilnu skatienu.
— Lūk, līdz kam esam nonākuši! Tu dzen kapā vecu cilvēku!
— Inese, jums ir piecdesmit astoņi gadi. Kāds vēl vecs cilvēks?
— Vai tad slimot drīkst tikai pēc astoņdesmit? — vīramāte sašutusi iesaucās. — Man ir augsts asinsspiediens! Locītavas sāp! Visu mūžu esmu paļāvusies uz jums!