— Vīramāte kopā ar savu dēlu ieradās pie manām durvīm, rokās stiepjot mantu somas, un paziņoja: “Ver vaļā, mēs pārvācamies uz tavu dzīvokli!” — es rūgti pasmīnēju, jau spiežot policijas numuru telefonā.
Anna sēdēja kā sastingusi, plaukstā turēdama mobilo tālruni, un jau trešo reizi pārlasīja notāra atsūtīto ziņu. Beidzot visi dokumenti par vectēva atstāto mantojumu bija sakārtoti līdz galam — trīsistabu dzīvoklis Rīgas centrā tagad oficiāli piederēja viņai. Prieks uz mirkli gandrīz aizrāva elpu, sirds krūtīs dauzījās kā traka. Taču šī gaišā sajūta ātri vien noplaka, dodot vietu nemieram. Kā uz to reaģēs vīramāte?
Inese, viņas vīra māte, jau piecus gadus dzīvoja kopā ar jauno pāri viņu nelielajā divistabu dzīvoklī pilsētas nomalē. Savu mājokli viņa bija pārdevusi un pārcēlusies pie dēla, solot, ka nākotnē palīdzēs pieskatīt mazbērnus. Taču bērnu Annai un Jānim joprojām nebija, bet vīramātes solītā “palīdzība” pamazām bija pārvērtusies par nemitīgu kontroli pār katru vedeklas soli.
Anna piezvanīja vīram.
— Sveiks, Jāni. Man tev ir svarīga ziņa.
— Kas noticis? — viņš uzreiz kļuva satraukts.
— Zvanīja notārs. Vectēva dzīvoklis beidzot ir pārrakstīts uz mana vārda.
— Lieliski! — Jānis patiesi nopriecājās. — Tad mums beidzot būs normāls, plašs mājoklis!
— Pagaidi, — Anna uzmanīgi iebilda. — Mēs taču runājām, ka tas būs mans personīgais īpašums. Vectēvs šo dzīvokli atstāja tieši man.
— Protams, mīļā, — vīrs atbildēja it kā mierinoši. — Bet mēs taču esam ģimene. Vai tad ir tik būtiski, uz kura vārda tas ierakstīts?
Annai pār krūtīm pārslīdēja nepatīkams aukstums. Pēdējā laikā Jānis aizvien biežāk piesauca frāzi “mēs esam ģimene” tieši brīžos, kad runa bija par viņas personīgajām lietām, izvēlēm vai robežām.
Tajā vakarā, pārnākusi mājās, Anna ieraudzīja, ka Inese viņu jau gaida virtuvē. Vīramāte sēdēja pie galda ar tējas krūzi priekšā un smaidīja tā, it kā viss jau būtu nolemts.
— Anniņ, apsēdies. Mums jāparunā.
Anna ieņēma vietu pretī, iekšēji saspringdama. Ja Inese sarunu sāka ar šādu smaidu, nekas labs no tā parasti nesekoja.
— Jānītis man pastāstīja par tava vectēva dzīvokli, — vīramāte iesāka. — Kāda brīnišķīga ziņa! Trīs istabas pašā centrā — tas taču ir īsts sapnis!
— Jā, es arī priecājos, — Anna atbildēja atturīgi.
— Nu, lieliski! Tad jau rīt varam sākt kravāt mantas. Pārvāksimies visi kopā, kā ģimene!
Anna gandrīz aizrijās ar tēju.
— Piedodiet, ko jūs teicāt?
— Kā — ko? — Inese izbrīnīti pacēla uzacis. — Pārcelsimies uz jauno dzīvokli. Es jau pat noskatīju istabu, kurā dzīvošu. To, kurai ir balkons. Man svaigs gaiss veselībai ir ļoti nepieciešams.
— Inese, — Anna centās saglabāt mierīgu balsi, — mēs ar Jāni vēl neesam apsprieduši, kas vispār notiks ar šo dzīvokli.
— Ko tur daudz apspriest? — vīramāte atmeta ar roku. — Dzīvoklis ir liels, vietas pietiks visiem. Arī manas mēbeles tur ļoti labi iederēsies. Starp citu, remonts gan noteikti būs jātaisa uzreiz. Tapetes tur droši vien jau sen kā novecojušas.
Anna juta, kā viņā pamazām sakāpj dusmas. Tās vairs nebija iespējams norīt un izlikties, ka nekas nav noticis.
— Tas ir mans mantojums, — viņa pateica stingri. — Un es pati izlemšu, ko ar to darīt.
Inese uz viņu paskatījās tā, it kā būtu dzirdējusi kaut ko nepieklājīgu.
— Tavs mantojums? Mīļā meitene, tu esi precēta sieviete! Tev ir vīrs, tev ir ģimene! Nedrīkst būt tik egoistiskai.
— Es neesmu egoistiska, — Anna atbildēja, nepaceļot balsi. — Es tikai gribu pati rīkoties ar to, ko vectēvs atstāja man.
— Ak tā! — Inese strauji atgrūda krēslu. — Tātad mēs tev esam sveši cilvēki? Piecus gadus dzīvojam zem viena jumta, bet tu mūs joprojām neuzskati par ģimeni!
Viņa teatrāli piespieda roku pie sirds, smagi nopūtās un aizgāja uz savu istabu. Pēc minūtes aiz durvīm jau bija dzirdama skaļa šņukstēšana.
Vēlu vakarā Jānis atgriezās mājās ar drūmu seju. Viņš tik tikko bija novilcis apavus, kad devās taisnā ceļā uz virtuvi, kur Anna gatavoja vakariņas.
— Mamma raud, — viņš sacīja pat nesasveicinājies. — Kas te ir noticis?
— Tava māte nolēma, ka mēs visi pārvāksimies uz vectēva dzīvokli, — Anna mierīgi atbildēja, noliekot nazi uz dēlīša un pagriežoties pret vīru.