Jānis stāvēja ar pavērtu muti. Viņa tikko vēl svinīgā, gandrīz pravietiskā poza vienā mirklī sabruka, pārvēršoties neveiklā, apjukuša pusaudža stājā. Inese piesarka tumši sarkana un saraustīti, ar pūlēm vilka elpu. Viņa gribēja kaut ko pateikt, varbūt iekliegties, varbūt mesties aizstāvībā, taču Anna viņai vairs nedeva ne mazāko iespēju.
Anna vairs nestrīdējās. Viņa neko neskaidroja un nepierādīja. Viņā bija noticis kaut kas galīgs, neatgriezenisks. It kā būtu izdedzis pēdējais drošinātājs, kas līdz šim vēl turēja kopā pacietību, pieklājību un cerību. Neizdvesusi ne vārda, viņa pagriezās un izgāja no virtuves. Soļi bija stingri, nosvērti, bez steigas un bez histērijas. Jānis ar Inesi samainījās skatieniem. Tajos vairs nebija uzvaras pārliecības — tikai apjukums un nepatīkama priekšnojauta.
Pēc brīža Anna atgriezās. Rokās viņa vilka lielu, tumši zilu čemodānu uz ritentiņiem — to pašu, ar kuru viņi savulaik bija devušies kāzu ceļojumā. Viņa klusējot aizripināja to līdz durvīm un nolika starp galdu un abiem sastingušajiem cilvēkiem. Čemodāns smagi atsitās pret grīdu ar dobju būkšķi.
Tad, pat nepaceļot acis uz viņiem, Anna ar sausu klikšķi atsprādzēja aizdares un strauji atvēra vāku. Tukšais iekšpuses plašums pavērās kā melna bedre — nepārprotams, auksts un ļoti skaidrs paziņojums.
— Anna… ko tu dari? — beidzot izmocīja Jānis, atguvis balsi.
Viņa viņu it kā nedzirdēja. Anna piegāja pie augstā skapja pie sienas, kur karājās Jāņa virsdrēbes. Pirmais čemodānā ielidoja dārgais kašmira mētelis — tas pats, kuru viņa bija nopirkusi viņam pēdējā dzimšanas dienā.
— Tas tev noderēs, kad meklēsi sevi skarbajā realitātē, — viņa noteica vienmērīgā, metāliskā balsī, pat nepaskatoties uz apģērbu. — Augstas domas noteikti labāk raisās tad, ja cilvēks pa ceļam nenosalst.
Pēc tam viņa atvilka kumodes atvilktni un izņēma kaudzi svaigi izgludinātu kreklu. Viens pēc otra tie krita čemodānā, jau saburzīti, nevērīgi iemesti bez jebkādas saudzības.
— Un šie būs darba pārrunām. Ģēnija, mesijas vai garīgā skolotāja amatam. Tiesa, šādās vakancēs laikam īpašu apģērba kodu neprasa, bet lai nu būtu. Nopietnākam iespaidam.
Jānis šausmās vēroja notiekošo. Tā nebija parasta mantu krāmēšana.
Tā bija publiska izrēķināšanās.
Viņa tēla, viņa paša izdomātās leģendas rūpīga un nežēlīga nojaukšana. Katru priekšmetu, katru lietu, kas reiz piederēja viņu kopīgajai dzīvei, Anna atbrīvoja no sentimentalitātes, no atmiņām, no nozīmes. Viņa atstāja tiem tikai vienu funkciju — praktisku pielietojumu.
— Pietiek! Anna, tūlīt pat beidz! — Jānis mēģināja satvert viņas roku.
Anna to atrāva tik asi, it kā viņai būtu pieskāries kaut kas netīrs.
Tālāk viņa piegāja pie plaukta, kur rindā stāvēja Jāņa grāmatas — par pašizaugsmi, filozofiju, dzīves jēgas meklējumiem un aicinājuma atrašanu. Ar vienu plašu kustību viņa savāca tās klēpī un uzsvieda čemodānā virs krekliem.
— Te būs garīgā barība. Ceļā tev tās vajadzēs daudz. Krietni vairāk nekā parastās. Jo, kā mēs tikko noskaidrojām, par fizisko barību acīmredzot jārūpējas kādam citam.
Inese, beidzot atjēgusies no šoka, metās viņai klāt.
— Tu esi prātu zaudējusi?! Tās ir viņa mantas!
— Bija, — Anna nocirta, pat nepagriežoties. — Tagad tas ir jūsu sūtījums.
Viņa paņēma Jāņa klēpjdatoru un uzmanīgi ievietoja to attiecīgajā nodalījumā, it kā šī lieta tomēr vēl būtu pelnījusi vismaz tehnisku piesardzību.
— Instruments aicinājuma atrašanai. Vai seriālu skatīšanai. Atkarībā no apgaismības pakāpes.
Pašās beigās čemodānā ielidoja kurpes. Tās atsitās pret pārējām mantām ar smagu, apslāpētu troksni, gluži kā akmeņi. Anna ar visu spēku aizcirta vāku, aizslēdza aizdares un izvilka rokturi. Tad viņa ar strauju kustību aizripināja čemodānu tieši pie Ineses kājām. Tas apstājās tikai dažus centimetrus no viņas apaviem.
Anna iztaisnojās. Viņa ilgi, smagi un auksti nopētīja abus — gan māti, gan dēlu. Viņas skatienā vairs nebija ne sāpju, ne lūguma, ne nožēlas. Tur bija tikai izdegusi, ledaina tukšuma paliekas. Tad viņa paskatījās Inesei tieši acīs.
— Jūs pati teicāt, ka jūsu dēls ir talantīgs. Lūdzu, ņemiet savu talantu līdzi. Es ar to esmu līdz kaklam paēdusi. Atgriešanu kārtojiet pie ražotāja.
Pēc šiem vārdiem Anna pagriezās un izgāja no virtuves, ne reizi neatskatīdamās.
“Ģēnijs” palika stāvam kopā ar savu māti un čemodānu, kas tagad slējās starp viņiem kā kapakmens vietā, kur tikko bija sabrukusi viņu ģimenes dzīve. Dzīvokli piepildīja dziļš, kurls klusums — tāds, kuru viņu kopīgā ikdiena vairs nekad nepārtrauks.