— un rezultāts sēž tepat, pie mana galda, nespēdams izdvest pat vienu sakarīgu vārdu savā aizstāvībai. Ar to man pietiek. Dzeriet savu tēju un vediet mājās savu apgādnieku. Viņam, starp citu, drīz noderēs palīdzība — koferi pašam būs grūti sakravāt.
Vārds “koferi” nokrita starp viņiem kā kodīga skābes pile, kas acumirklī saēd pēdējo plāno ģimenes ilūziju kārtiņu. Jānis, kurš līdz šim bija izskatījies pēc blāvas ēnas pie mātes pleca, pēkšņi savilkās taisns. Viņš piecēlās lēni, gandrīz svinīgi, it kā jau iepriekš būtu izmēģinājis šo kustību spoguļa priekšā. Neskarto pīrāga gabalu viņš pastūma malā — tā, it kā ar šo žestu atteiktos no jebkādas saiknes ar primitīvajām ķermeņa vajadzībām. Tad viņa skatiens apstājās pie Annas. Tas nebija vīra skatiens uz sievu. Drīzāk sludinātāja skatiens uz aprobežotu pūli, kurš vēl nav gatavs patiesībai.
— Tu mani nekad neesi sapratusi, — viņš iesāka klusi, taču balsī ieskanējās dziļš, teatrāls patoss. — Tu vienmēr centies mani iespiest savā šaurajā shēmā. Darbs, alga, atvaļinājums. Primitīvs bioloģiskas eksistences aplis. Tu redzi tikai virskārtu, Anna. Tikai iepakojumu. Bet es runāju par būtību. Par pašu esenci!
Inese tūlīt satvēra šo domu kā karogu. Viņas sejā uzplauka lepnums, un viņa ar triumfējošu skatienu pārslīdēja pār Annu.
— Dzirdi? Tu vispār dzirdi, kā viņš runā? Vai kaut vienu vārdu no tā saprati? Tava mazā pasaulīte viņam ir par šauru, par šauru!
Taču Jānis ar rokas mājienu māti apklusināja. Šī bija viņa uzstāšanās, un viņš negrasījās dalīties skatuvē.
— Es nevis vienkārši “aizgāju no darba”, kā tu to tik primitīvi pasniedz, — viņš spēra soli uz priekšu, arvien vairāk atgādinot lektoru, kurš stāv auditorijas priekšā. — Es izkāpu no sistēmas, kas samaļ personību, pārvērš cilvēku par funkciju, par mazu zobratiņu mehānismā. Es nemeklēju “darbiņu”. Es meklēju aicinājumu. Un tas, dārgā, ir pavisam kas cits. Tam vajadzīgs laiks, iedziļināšanās, koncentrēšanās. Tas ir iekšējs darbs. Garīgs darbs. Daudz smagāks nekā bīdīt papīrus birojā no deviņiem līdz sešiem.
Viņš runāja ar acīmredzamu baudu, tīksminādamies par savas balss skanējumu un skaisti noapaļotām, bet tukšām frāzēm. Viņš zīmēja sevi kā nesaprastu domas milzi, kuram nākas izskaidrot Visuma likumus barbaram, kas tikai vakar iemācījies uzšķilt uguni.
— Un ko tad tev izdevies sasniegt šajās divās garīgā darba nedēļās, Jāni? — Anna apjautājās ledaini mierīgi, un šis miers viņu ievainoja daudz dziļāk nekā jebkurš kliedziens. — Atklāji jaunu termodinamikas likumu, guļot uz dīvāna? Vai, skatoties seriālus, beidzot atradi dzenu?
— Redzi?! Redzi?! — Jānis pacēla pirkstu pret griestiem, it kā piesauktu augstāku instanci. — Lūk, tāda tu esi! Tu garīgo kapitālu mēģini izmērīt materiālās vienībās! Tu nesaproti, kas ir izdegšana. Tā nav brīdis, kad nogurst ķermenis. Tā ir situācija, kad iztukšojas dvēsele! Es tam uzņēmumam atdevu savus labākos gadus, visu enerģiju, un pretī saņēmu tukšumu! Bet tu, nevis palīdzēt man atgūties, gribi mani atkal iegrūst tajā pašā verdzībā! Kāpēc? Jauna telefona dēļ? Ceļojuma pie jūras dēļ, kur tādi kā tu nepārtraukti fotografē ēdienu šķīvjos?
— Tieši tā! — Inese uzsprāga ar visu mātes niknumu. — Mans dēls ir augstāks lidojums! Tev nevajag ērgli, tev vajag darba zirgu, kas vilks tavu ratu!
Anna klausījās šajā apbrīnojami saskaņotajā duetā — pašattaisnošanās un bērnišķīgas bezatbildības himnā — un juta, kā kaut kur dziļi viņā sāk vārīties kaut kas tumšs un ledains vienlaikus. Viņa paskatījās uz šo četrdesmitgadīgo vīrieti ar pravieša liesmu acīs, tad uz viņa māti, kura raudzījās dēlā ar gandrīz reliģisku pielūgsmi, un pēkšņi visa aina nostājās savās vietās.
Tā vairs nebija parasta strīda aina. Tā nebija arī kārtējā ģimenes ķilda.
Viņas priekšā stāvēja vesela pasaule — pasaule, kas balstīta melos, egoismā un slimīgā nespējā uzņemties atbildību. Un Anna saprata, ka vairs negrasās piedalīties šajā spēlē. Viņa piecēlās pilnā augumā, un viņas savaldība pārtrūka kā pārāk cieši nostiepta stīga.
— Inese, no kurienes jūs vispār esat izrāvusi, ka man jāuztur jūsu dēls? Viņš ir mans vīrs, viņš ir pieaudzis vīrietis, un viņam būtu jāuztur mani, nevis otrādi! Tāpēc savāciet savu “aizstāvību” un kopā ar to tūlīt pat vācaties prom no manas mājas!
Šie vārdi, izmesti vīramātes sejā ar kailu, neapslēptu niknumu, it kā uzspridzināja visu virtuvi. Dažas sekundes telpā iestājās pilnīgs tukšums, it kā pat saules staros peldošie putekļi būtu sastinguši gaisā.