No porcelāna krūzītēm cēlās plāns tvaika pavediens, un tas šķita vienīgais patiesi dzīvais un godīgais, kas tajā brīdī vēl bija palicis virtuvē.
Anna nogaidīja, līdz Inese uz mirkli apklusa, lai ievilktu elpu. Tad viņa pacēla acis un paskatījās sievietei tieši sejā. Klusums ievilkās. Vīramāte saprata, ka viņas maigā pierunāšana nesasniedz mērķi, un balsī parādījās cietāka, metāliska nots.
— Anna, Jānim tagad ir smags posms. Viņš meklē sevi. Tev taču jābūt viņam līdzās, jāsaprot, kādā stāvoklī viņš ir…
Šie vārdi, pateikti tajā pašā salkanajā, iežēlinošajā tonī, Annai nostrādāja kā nospiests sprūds. Viņa ar pārspīlēti mierīgu kustību nolika tējkannu uz paliktņa. Sausais plastmasas klakšķis pāršķēla virtuves saspringto klusumu kā šāviens.
Anna lēnām pagriezās. No viņas sejas vienā mirklī bija pazudusi pat pēdējā pieklājīgās viesmīlības ēna. Skatiens kļuva taisns, auksts un nekustīgi piekalts Inesei. Jānis neviļus ievilka galvu plecos, it kā būtu sajutis, ka gaiss telpā pēkšņi sabiezē.
— Inese, lūdzu, iztiksim bez pamazināmajiem vārdiem, — Anna sacīja klusi, vienmērīgi un tik bezkaislīgi, ka tas skanēja daudz bīstamāk par kliegšanu. — Jūsu dēls ir četrdesmit gadus vecs vīrietis, nevis noklīdis kucēns, kuru vajag glābt, glaudīt un nest uz rokām.
Es viņam visu jau pateicu skaidri un saprotami. Bez jūsu mājieniem un nopūtām. Rīt viņš dodas uz jebkuru darba interviju. Jebkuru — kaut vai par krāvēju, kaut vai par kurjeru. Vai arī sakravā savas mantas un pārceļas pie jums, lai tur turpinātu savu sevis meklēšanu.
Līdzjūtīgā maska no Ineses sejas noslīdēja kā slikti pielīmēta dekorācija. Zem tās parādījās cieta, neapmierināta grimase. Viņa izslējās krēslā, kļūdama gandrīz monumentāla.
— Kā tu vispār uzdrošinies…
— Tieši tā arī uzdrošinos, — Anna pārtrauca, nepaceļot balsi. Viņa pienāca soli tuvāk galdam un atbalstīja pirkstu galus pret tā virsmu. — Jūs viņu tādu izaudzinājāt, tad, lūdzu, nesiet arī sekas. Es apprecējos ar vīrieti, ar partneri, nevis ar riskantu projektu, kurā bezgalīgi jāiegulda un no kura nekad nekas neatgriežas. Man uz kakla balastam vietas nav.
Vārds “balasts” uz mirkli palika karājamies gaisā. Jānis sarāvās, it kā būtu saņēmis pļauku, un beidzot izdvesa:
— Anna, kā tu vari tā runāt… mammas klātbūtnē…
Taču neviena no abām sievietēm uz viņu pat nepaskatījās. Viņu sadursme jau bija sākusies, un Jāņa vārgā murmināšana tajā brīdī nebija nekas vairāk par fona troksni.
— Es vienmēr zināju, ka tev nav sirds, — Inese izšņāca, sašaurinot acis. — Tev galvā ir tikai kalkulators. Nauda, nauda, nauda… Bet dvēsele? Tu vispār saproti, kas ir radoša izdegšana? Tā nav slinkošana! Tas ir brīdis, kad cilvēks darbam ir atdevis sevi visu un tagad viņam vajag atjaunoties, savākt spēkus, uzbūvēt sevi no jauna. Bet tu ar savām intervijām! Tu gribi, lai ģēnijs izvadā picas?
Anna klusi iesmējās, gandrīz bez skaņas. Un šie smiekli bija biedējošāki par jebkuru kliedzienu.
— Ģēnijs? Inese, nesmīdiniet mani. Jūsu dēlam nav smalki noskaņota dvēsele. Viņam ir biezs infantilitātes slānis, kuru jūs četrdesmit gadus rūpīgi laistījāt un mēslotājāt. Kopš bērnības jūs skraidījāt viņam pakaļ ar pīrādziņiem, nopūtāt no viņa katru puteklīti un stāstījāt, cik viņš ir īpašs un nesaprasts. Tāds viņš arī izauga — ar svētu pārliecību par savu izredzētību, kuru viņš nespēj apliecināt ne ar ko, izņemot dziļdomīgas nopūtas virs atdzisušas kafijas. Viņa “izdegšana” sākās tieši tajā dienā, kad no viņa pirmo reizi prasīja atbildību.
Katrs Annas teikums krita precīzi un smagi. Viņa nekliedza, neapvainoja histērijā — viņa vienkārši nosauca lietas vārdos. Un šī ledainā lietišķuma dēļ viņas sacītais pazemoja daudz vairāk nekā jebkura scēna. Tas nebija tikai spriedums Jānim. Tas bija spriedums arī visai Ineses audzināšanas sistēmai.
— Mans dēls ir talantīgs cilvēks! — Inese uzsita ar plaukstu pa galdu tik stipri, ka krūzītes palēcās. — Bet tu esi bezjūtīga, alkatīga ragana, kura nespēj novērtēt viņa spējas! Tev svarīgi tikai, lai viņš nestu mājās naudu. Tas, kas notiek viņa dvēselē, tevi vispār neinteresē!
— Tieši tā, — Anna mierīgi pamāja. — Mani neinteresē, kas notiek dvēselē cilvēkam, kurš divas nedēļas vāļājas uz dīvāna, kamēr viņa sieva strādā, lai samaksātu par dzīvokli, kurā viņš vāļājas. Tāpēc, lūdzu, nestāstiet man par sievietes gudrību. Jūs savu gudrību jau esat likusi lietā.