— Inese, kādēļ jūs vispār esat iedomājusies, ka man būtu jāuztur jūsu dēls? Viņš ir mans vīrs. Viņš ir vīrietis, un tieši viņam būtu jārūpējas par mani, nevis otrādi! Tāpēc ar visu savu “aizstāvību” varat mierīgi doties prom!
— Anna, atver durvis, tā esmu es! Atvedu svaigus kāpostu pīrāgus, tieši tādus, kā Jānim garšo!
Balss aiz durvīm skanēja moža, pārliecināta un tik neatlaidīga, ka izlikties par tukšu dzīvokli vairs nebija nekādu iespēju. Anna nesteidzīgi noslaucīja rokas virtuves dvielī un uzmeta vīram īsu, smagu skatienu.
Jānis sēdēja pie galda, ieurbies ar acīm atdzisušajā kafijā. Visa viņa poza vēstīja par cilvēku, kurš cieš kā nesaprasts ģēnijs, ierauts dziļā eksistenciālas krīzes atvarā. Uz mātes ierašanos viņš nereaģēja gandrīz nemaz, it kā durvju zvans būtu tikai vēl viena kaitinoša, nepilnīga ārpasaules izpausme.
Kad slēdzene noklikšķēja, Annas sejā parādījās pieklājīgs, taču skaidri uzspiests smaids. Uz sliekšņa stāvēja Inese — drukna sieviete labā mētelī, ar asu, smagu skatienu un sainīti rokās. No tā plūda tik mājīga, svaigi ceptu pīrāgu smarža, ka tā šķita gandrīz nomācoša. Viņa nevis ienāca, bet iepeldēja priekšnamā, sev līdzi ienesot neapstrīdamas taisnības gaisotni.
— Sveika, Anna. Kāpēc tu tik bāla? Tev nav labi? — viņa apjautājās, vienlaikus novelkot mēteli un ar pārbaudošu skatienu nopētot dzīvokli. — Kur ir Jānis? Virtuvē? Es jau zināju.
Negaidot uzaicinājumu, Inese devās tieši uz virtuvi. Viņas parādīšanās acumirklī izjauca to sterilo kārtību, ko Anna tik rūpīgi sargāja. Gludās metāla virsmas, lakoniskais iekārtojums un minimālisms šajā virtuvē galīgi nebija piemērots fons pārspīlētas mātišķas gādības izrādei. Jānis beidzot atraisīja skatienu no krūzes, vāji pamāja un uzspieda sejā nogurušu smaidu.
— Sveika, mamm. Kāpēc tik agri atnāci?
— Mātei nekad nav par agru, dēliņ, — Inese paziņoja un nolika maisiņu ar pīrāgiem uz galda tā, it kā tas būtu karogs. — Skatos, tu pavisam novājējis. Seja izmocīta. Re, atnesu tev spēku. Ēd, kamēr vēl silti.
Anna klusējot uzlika tējkannu uz plīts. Viņas kustības bija mierīgas, gandrīz bez skaņas, tomēr katrā žestā varēja just saspringumu, kas bija sakrājies dziļi iekšā. Viņa jutās kā aktrise sen apnikušā lugā, kur visas lomas jau izdalītas un katra replika zināma iepriekš.
Tagad sekos ievads. Pāris vārdu par laikapstākļiem, attālu radu veselību un cenām tirgū. Pēc tam, kad augsne būs pietiekami sagatavota ar šo sadzīvisko runāšanu apkārt, Inese pāries pie galvenā.
— Pie tevis vienmēr ir tīrs, Anna. Pat vairāk nekā tīrs — sterili, — vīramāte piezīmēja, pārvelkot ar pirkstu gar letes malu un ar gandarījumu pārliecinoties, ka putekļu nav. — Tikai mājīguma gan pamaz. Vīrietim vajag siltumu. Īpaši tad, kad viņam ir tik smags posms dzīvē.
Anna nolika viņai priekšā krūzi.
— Tēju? Melno vai zaļo?
— Melno, kā vienmēr. Jāni, apēd kaut vienu pīrāgu. Vēl silts. Tu vispār neko neēd, uz tevi sāp skatīties, — Inese maigi pastūma šķīvi tuvāk dēlam.
Jānis teatrāli nopūtās, paņēma pīrāgu, taču tajā neiekoda. Viņš grozīja to plaukstā tā, it kā turētu nevis vienkāršu kāpostu maizīti, bet kādu filozofisku relikviju.
— Mamm, man tagad nav laika pīrāgu ēšanai. Domām jāļauj sakārtoties…
Tas bija signāls. Slepenais vārds. Anna sajuta, kā vīramāte vienā mirklī savācas, sakopo uzmanību un gatavojas uzbrukumam. Inese pagriezās pret viņu, un sejā parādījās tā žēlsirdīgi līdzjūtīgā izteiksme, ko viņa gadu gaitā bija noslīpējusi līdz pilnībai.
— Redzi, Anna. Cilvēks iedziļinās sevī, meklē. Radoša dvēsele nevar dzīvot kā visi pārējie — no vienas minūtes līdz nākamajai. Viņam vajadzīgs laiks, lai no jauna saprastu sevi un atrastu citu ceļu. Un tādos brīžos īpaši svarīgs ir tuvāko atbalsts. Sievietes gudrība slēpjas tajā, ka viņa prot pielikt plecu, kad vīrietim ir grūti. Saprast. Pieņemt. Nevis lauzt, bet būt līdzās.
Viņa runāja klusi un samtaini, it kā ar saviem vārdiem pārklātu virtuvi ar siltu, taču smacējošu segu. Jānis klausījās ar mocekļa seju, klusējot piekrītot katram mātes teikumam. Anna tikmēr salēja krūzītēs verdošo ūdeni.