Anna nolika kastes pie sienas, pavēra logu un vēl ilgi palika stāvam klusumā. Lejā pa parka celiņiem gāja cilvēki ar suņiem, bērni minās ar velosipēdiem, kāds nesteidzīgi nesa papīra maisiņu ar pirkumiem. Parasta, nepiespiesta dzīve ritēja savu gaitu tik mierīgi, it kā šis skats būtu sagatavots tieši viņai.
Pirmo no kastēm viņa izņēma kafijas aparātu. Ne traukus, ne grāmatas, ne drēbes — tieši to. Uzvārīja kafiju, apsēdās uz palodzes, ietinusies Liepājas tirgū pirktajā pledā.
Dzīvoklī valdīja klusums. Patīkams. Silts. Gandrīz neticami labs.
Anna strādāja nelielā izdevniecībā par redaktori. Šo darbu viņa bija mīlējusi jau sen — nopietni, dziļi, bez nejaušības. Taču pēdējos gados tas nemanāmi bija aizslīdējis otrajā plānā, it kā viņa pati sev nebūtu atļāvusi aizņemt pārāk daudz vietas. Tagad vietas pēkšņi bija vairāk. Un viņa pamanīja, cik ātri šo tukšumu sāk piepildīt kaut kas viņas pašas.
Viņa ķērās pie projekta, kuru bija atlikusi gandrīz divus gadus, — jauna autora no Rēzeknes manuskripta rediģēšanas. Teksts nebija ideāls: vietām raupjš, vietām pārāk straujš, brīžiem vēl nenoslīpēts. Taču tajā bija dzīvība. Zem neveiklām rindkopām pulsēja kaut kas īsts. Anna strādāja vakaros, pie atvērta loga, ar kafijas krūzi blakus, un pirmo reizi pēc ilga laika viņa nepārbaudīja pulksteni.
Augustā viņa kopā ar kolēģi Inesi aizbrauca uz nedēļas nogali uz Cēsīm. Bez iemesla, bez īpaša plāna. Piektdienas vakarā vienkārši iesēdās mašīnā un devās ceļā. Baltas baznīcas, koka žogi, zemenes tirgū, mazā viesnīcā smieklīgs kaķis, kurš gulēja uz svešiem koferiem. Tur Anna smējās tik viegli, ka pati brīnījās — šķita, viņa tā nebija smējusies vairākus gadus.
Vakariņās Inese, mazliet pārsteigti viņu vērojot, noteica:
— Tu esi kļuvusi citāda.
— Kāda?
— Nezinu. Īstāka, laikam, — Inese paraustīja plecus. — Agrāk tu vienmēr biji tāda… savākta. It kā visu laiku stāvētu sardzē.
Anna par to domāja vēl ilgi. Jā, iespējams, tā arī bija. Ja gadiem dzīvo, gaidot nākamo svešas ģimenes izlēcienu, ķermenis pierod būt gatavībā. Spriedze kļūst par fonu. No tās nevar izkāpt vienā dienā. Tā atkāpjas lēnām.
Rudenī viņa nejauši satika Jāni. Lielveikalā, pie kases. Viņš izskatījās pavisam normāli, tikai mazliet novājējis. Rokās turēja makaronu paku un tomātu pastu. Viņi sasveicinājās. Pārmija dažus vārdus — par laikapstākļiem, par to, ka šajā veikalā esot laba zivs, par neko būtisku. Pēc trim minūtēm šķīrās pieklājīgi, bez rūgtuma.
Ejot uz mašīnu, Anna pēkšņi saprata: viss. Septiņi gadi, šķiršanās, nejauša tikšanās pie kases, īsa saruna starp plauktiem un cilvēku rindām. Viņā nebija ne sāpju, ne dusmu. Tikai klusa atvadīšanās no cilvēka, kuru viņa reiz bija mīlējusi, bet kurš tagad piederēja citam laikam.
Mājās viņa uzlika katliņu ar ūdeni, izņēma no ledusskapja dārzeņus un ieslēdza mūziku. Aiz loga ātri satumsa, laternas iedegās cita pēc citas, un dzīvoklis piepildījās ar maigu, siltu gaismu.
Anna grieza papriku, apmaisīja katlā vārīto, brīžiem paskatījās ārā. Viņa domāja par manuskriptu, par braucienu uz Cēsīm, par to, ka nākamnedēļ beidzot pierakstīsies uz keramikas nodarbībām. To viņa bija gribējusi jau sen. Vienmēr atlika.
Tagad vairs neatlika.
Dzīve izrādījās tepat blakus. Vajadzēja vien beidzot atvērt durvis.
Dzīvokļa īres līgumu viņa tomēr pagarināja — uzreiz uz gadu. Bez šaubām, bez ilgas domāšanas, ar vienu pirksta kustību ekrānā. Tieši tā, kā tam vajadzēja būt jau pašā sākumā.
Ilze — tā pati sieviete no kafejnīcas Majakovska ielā — negaidīti kļuva par tuvu cilvēku. Sākumā viņas sarakstījās reti, pēc tam arvien biežāk, līdz kādā dienā vienkārši aizgāja kopā uz laikmetīgās keramikas izstādi. Tur viņas pavadīja trīs stundas sarunās un gandrīz aizmirsās apskatīt pašus darbus. Dīvaini, kā dzīve reizēm saved cilvēkus kopā: caur svešu nelietību, caur sāpēm, ko katra pārdzīvojusi atsevišķi, un pēkšņi — blakus ir kāds, kurš saprot.
Vēlāk noskaidrojās, ka Edgars tomēr nonācis izmeklētāju redzeslokā. Ne Līgas stāsta dēļ — tur pēdas bija noslēptas pārāk rūpīgi. Runa bija par citu lietu, senāku. Anna to uzzināja no Ilzes novembrī, pie tējas. Viņa nejuta triumfu. Tikai mierīgu domu: nu labi, tā tam arī jābūt.
Līga piezvanīja vienreiz. Klausulē kādas desmit sekundes valdīja klusums, un tad viņa klusi pateica:
— Tev bija taisnība.
Vairāk neko.
Anna atbildēja īsi:
— Es zinu. Sargā sevi.
Viņa nolika klausuli un vēl kādu laiku sēdēja pie loga, skatīdamās tumsā. Nebija vēlmes kādu pabeigt. Nebija arī vajadzības.
Decembris atnāca nemanāmi — ar saltu gaisu, agrām krēslām un mandarīnu smaržu gandrīz katrā veikalā. Anna rotāja dzīvokli viena pati un nesteidzoties: gaismiņu virtene pie loga, egles zars vāzē, iemīļotā krūze ar briežiem, kuru viņa bija glabājusi vēl no studiju laikiem.
Jauno gadu viņa sagaidīja kopā ar Inesi un Ilzi. Trijatā. Ar labu vīnu, muļķīgiem tostiem un balkonu, no kura bija redzami sveši salūti virs pilsētas jumtiem.
Kad pulkstenis nosita pusnakti, Anna stāvēja pie loga un skatījās gaismās. Viņa domāja par to, ka pirms gada šajā pašā brīdī sēdēja uz dīvāna dzīvē, kas tagad šķita gandrīz sveša. Toreiz viņa vēl nezināja, ka spēj dzīvot citādi — viegli, bez bailēm, pati par sevi.
Tagad viņa to zināja.
Anna pacēla glāzi. Aiz loga debesīs uzplauka vēl viens salūts — spilgts, īss un skaists.
Lūk, viss, viņa nodomāja. Un reizē — tikai sākums.