un pats vēl nebija sapratis, ko izvēlēties — dusmoties vai vienkārši klusēt.
— Tu taču varēji kaut mazliet… — viņš iesāka.
— Jāni, — Anna viņu pārtrauca. — Man tev kaut kas jāpasaka. Bez kliegšanas un bez skandāla. Es neesmu pret kāzām. Es neatsakos palīdzēt. Bet tas, ko jūs ar Līgu bijāt izdomājuši, nebija lūgums pēc palīdzības. Tas bija kaut kas pavisam cits.
Viņš neko neatbildēja. Aizgāja uz virtuvi, un pēc brīža tur skaļi nošķindēja tējkanna.
Anna atgriezās viesistabā un atvēra datoru. Īres līgums joprojām gaidīja viņas lēmumu. Dzīvoklis Upes ielā. Ceturtais stāvs. Logi uz parku.
Viņa skatījās ekrānā, bet domas atkal atgriezās pie Edgara skatiena — tā pēdējā, pie durvīm. Tajā bija kaut kas nepareizs. Ne dusmas. Ne aizvainojums. Kaut kas daudz vēsāks.
Šis cilvēks kaut ko zina, Anna nodomāja. Vai arī kaut ko gatavo.
Pirksts apstājās virs skārienpaliktņa.
Un arī šoreiz viņa nenospieda.
Tagad viņai prātā bija parādījies cits jautājums: kāpēc Edgars visu šo laiku bija klusējis? Viņš nebija ne muļķis, ne bailīgs. Drīzāk otrādi — vērīgs, savākts, tāds, kurš pamana detaļas. Viņš sēdēja, klausījās, vēroja un it kā visu pierakstīja atmiņā.
Kādēļ?
Atbilde atnāca negaidīti. Un pavisam ne no tās puses, no kuras Anna būtu to gaidījusi.
Trīs dienas pēc Līgas vizītes viņai uzrakstīja nepazīstama sieviete. Ziņa bija īsa, bez ievada un pieklājības frāzēm: “Vai jūs esat Jāņa Ozoliņa sieva? Man ar jums jāparunā. Tas ir svarīgi.”
Anna ilgi raudzījās telefonā. Tad atbildēja: “Rakstiet.”
Viņas norunāja satikties kafejnīcā Barona ielā — nelielā vietā ar koka galdiņiem un kardamona smaržu gaisā. Sievieti sauca Ilze. Viņai bija trīsdesmit divi gadi, klusa balss un rokas, kas uz galda bija saliktas tik kārtīgi, it kā viņa sēdētu eksāmenā. Ilze strādāja par grāmatvedi tajā pašā uzņēmumā, kur Edgars oficiāli skaitījās komercdirektors. Un viņa zināja vairāk, nekā Annai būtu gribējies dzirdēt.
Izrādījās, Edgars nemeklēja tikai kāzu vietu. Viņš meklēja cilvēkus, caur kuriem varētu izlaist vairākus fiktīvus darījumus. Uz papīra viss izskatītos nevainīgi — it kā samaksa par ēdināšanu, inventāra nomu un dažādiem kāzu pakalpojumiem. Nauda aizietu uz brāļa firmu, pēc tam tālāk. Vienkārša shēma, gandrīz nemanāma. Vajadzēja tikai uzticīgus radiniekus, kuriem ir līdzekļi un īpašums.
Ilze stāstīja mierīgi, bez lieka dramatiskuma. Reizēm viņa ieskatījās telefonā, it kā pārbaudītu datumus vai summas. Anna klausījās un lēni dzēra kafiju. Viņā nebija ne panikas, ne īsta pārsteiguma. Drīzāk dīvaina sajūta — kā tad, kad jau sen esi nojautis, ka kaut kas nav kārtībā, un beidzot kāds noliek pierādījumu tieši priekšā.
— Kāpēc jūs man to sakāt? — Anna pajautāja.
Ilze brīdi klusēja.
— Tāpēc, ka pirms gada viņš tieši tāpat izmantoja manu māsu. Viņa zaudēja ap diviem tūkstošiem eiro un pusgadu nespēja iziet no mājas.
Mājās Anna atgriezās vakarā. Jānis sēdēja uz dīvāna un skatījās televizoru — atbrīvojies, pierasts, savējais. Viņa novilka apavus, pakāra jaku, iegāja viesistabā un apsēdās krēslā viņam pretī.
— Jāni, vai tu zināji par Edgara shēmu?
Viņš neatbildēja uzreiz. Vispirms samazināja televizoram skaņu. Tad pagriezās pret viņu, un šajā skatienā Anna nolasīja visu. Tur nebija vainas apziņas. Nebija arī baiļu. Tikai nogurusi aizkaitinātība — tāda, kā cilvēkam, kuru pieķēruši kādā sīkumā un kurš nesaprot, kāpēc no tā tiek taisīta lieta.
— Anna, tu atkal kaut ko izdomā.
— Nē, — viņa mierīgi sacīja. — Es satikos ar cilvēku, kurš zina detaļas. Dokumentus, summas, pašu mehānismu. Tās nav fantāzijas.
Jānis piecēlās un sāka staigāt pa istabu.
— Edgars ir normāls vīrietis. Līga viņu mīl. Tu vienkārši nekad neesi pieņēmusi manu ģimeni…
— Jāni. — Anna izrunāja viņa vārdu klusi, taču ar to pietika, lai viņš apklustu. — Es netaisos strīdēties. Es tikai gribu pateikt tieši: es iesniedzu šķiršanos.
Televizors stūrī turpināja kaut ko murmulēt. Aiz loga kāda mašīna nosignalizēja. Dzīve ārpus šīs istabas ritēja tālāk, pilnīgi vienaldzīga pret to, kas tikko bija noticis.
Jānis ilgi neko neteica. Beigās viņš jautāja:
— Kāzu dēļ?
— Nē, — Anna atbildēja. — Kāzas bija tikai pēdējais, ko man vajadzēja ieraudzīt.
Šķiršanās ievilkās četrus mēnešus. Tā nebija skaļa un nebija skandaloza — vienkārši nogurdinoši gara. Advokāts, papīri, mantas dalīšana, paraksti. Jānis vairākas reizes mēģināja runāt, skaidrot, pārliecināt, ka visu vēl var pagriezt citādi. Taču katru reizi viņš atsitās pret mierīgu, necaursitamu sienu, ko Anna sevī bija uzcēlusi jau tajā dienā kafejnīcā Barona ielā.
Līga tomēr apprecējās ar Edgaru. Klusi, šaurā lokā, bez greznas ceremonijas un bez svešas naudas. Vai nu shēma izjuka, vai arī Edgars nolēma neriskēt — Anna to nezināja. Par kāzām viņa uzzināja nejauši, no kopīgas paziņas, un gandrīz neko nejuta. Tikai vieglu, gandrīz fizisku atvieglojumu.
Dzīvokli Upes ielā viņa noīrēja jūnijā.
Pārvākšanās aizņēma vienu dienu. Mantu izrādījās pārsteidzoši maz — vai varbūt Anna vienkārši paņēma tikai to, kas patiešām piederēja viņai. Dažas kastes, divi koferi, mīļākais pleds, ko viņi ar Jāni kādreiz bija nopirkuši Liepājas tirgū. Pledu viņa paņēma līdzi. Atmiņu par tirgu — nē. Tā palika tur, vecajā dzīvoklī, kopā ar dīvānu un septiņiem gadiem.
Jaunais dzīvoklis viņu sagaidīja ar klusumu un svaigas krāsas smaržu. Ceturtais stāvs, augsti griesti, skats uz parku — tieši tāds, kādu Anna to bija iztēlojusies.