Mēnesis, Anna nodomāja. Viņas rīcībā ir viens vienīgs mēnesis.
Tobrīd viņa vēl nenojauta, ka Edgaram ir parādi. Viņa nezināja arī to, ka ēdināšanas firma, ko Līga bija ielikusi savā mapē, pieder Edgara brālēnam. Un, protams, viņai vēl nebija zināms, ka “apmēram četrdesmit viesi” patiesībā nozīmē sešdesmit divus cilvēkus.
Taču to visu Anna uzzinās. Un daudz ātrāk, nekā pati būtu vēlējusies.
Sākums bija pavisam nevainīgs — tabula.
Līga to atsūtīja svētdienas rītā, pulksten septiņos četrdesmit piecās, laikā, kad saprātīgi cilvēki vēl guļ un neplāno svešas kāzas. Dokumentam bija nosaukums “Kāzu budžets”. Tajā rūpīgi bija salikti visi izdevumi: ziedi, ēdināšana, aprīkojuma noma, dekorācijas, fotogrāfs. Pašā apakšā rēgojās gala summa — trīs tūkstoši astoņi simti eiro. Un turpat blakus, nākamajā kolonnā, jau bija ierakstīts sadalījums: “Jānis un Anna — 50%”.
Tātad viens tūkstotis deviņi simti eiro.
Anna sēdēja virtuvē ar kafijas krūzi rokās un skatījās telefona ekrānā. Aiz sienas Jānis vēl gulēja. Viņa mierīgi izdzēra kafiju līdz galam, nolika krūzi izlietnē, atgriezās guļamistabā un klusi, uzmanīgi saģērbās, lai viņu nepamodinātu. Pēc brīža Anna jau bija ārā.
Viņai vajadzēja klusumu. Vajadzēja vietu, kur blakus neskanētu citu balsis.
Viņa aizgāja līdz krastmalai kājām. Cilvēku tur bija maz — daži skrējēji un kāds pensionārs ar suni. Anna gāja nesteidzīgi, skatījās ūdenī un domāja ne jau par naudu. Nauda bija tikai sekas. Viņa domāja par to, kā pēdējos septiņus gadus viss bija darbojies pēc viena un tā paša principa: vispirms niecīgs lūgums, tad mazliet lielāks, pēc tam jau kaut kas tāds, ko visi uztvēra kā pašsaprotamu. Un kādā brīdī Anna šajā stāstā vairs nebija cilvēks. Viņa bija pārvērtusies par resursu.
Mierīgu. Ērtu. Tādu, kas neiebilst un neuzdod liekus jautājumus.
Ap desmitiem viņa atgriezās mājās. Jānis jau sēdēja virtuvē, dzēra tēju un ritināja telefonu.
— Tabulu redzēji? — viņš pajautāja, pat nepaceļot acis.
— Redzēju.
— Nu? Kā tev šķiet? Līga malacis, visu smalki salikusi pa pozīcijām.
— Jā, ļoti smalki, — Anna piekrita. Viņa ielēja sev glāzi ūdens un apsēdās pretī. — Jāni, mēs nemaksāsim vienu tūkstoti deviņus simtus eiro.
Viņš beidzot pacēla galvu. Skatiens bija tāds, it kā viņa būtu pēkšņi sākusi runāt valodā, kuru viņš nesaprot.
— Tā taču ir viņas kāzas. Reizi dzīvē.
— Par “reizi dzīvē” tu jau runāji. Tagad paklausies mani. — Anna nolika plaukstas uz galda. Bez drāmas, bez balss pacelšanas. — Es neesmu svešu svinību sponsors. Ja tu vēlies uzdāvināt māsai naudu, dari to no savas daļas. Lūdzu. Bet no kopīgā budžeta — nē.
Jānis kādu brīdi klusēja. Tad lēni, ar uzsvaru izmeta:
— Tu saproti, kā tas izskatīsies? Ko cilvēki teiks?
— Kādi cilvēki, Jāni?
Atbildes nebija. Viņš piecēlās un izgāja gaitenī. Pēc minūtes Anna sadzirdēja viņa balsi — klusu, telefonā. Viņš zvanīja Līgai.
Līga ieradās pēc pusdienām. Šoreiz bez mapes, toties ar sejas izteiksmi, kas vairāk piestāvētu nopietnām sarunām bankā. Edgars atkal palika gaitenī — stāvēja tur, bakstīja telefonu un izlikās, ka viņš vispār nav klātesošs.
— Anna, — Līga iesāka, apsēžoties uz dīvāna ar cilvēka skatienu, kurš runu ir sagatavojis jau iepriekš, — es saprotu, summa nav maza. Bet paskaties pati — tas ir minimums. Mēs jau visu esam apgriezuši, cik vien varējām.
— Es tabulu apskatījos, — Anna mierīgi atbildēja.
— Tad tev jābūt skaidram, ka zemāk vairs nav kur. Ar ēdinātājiem gandrīz viss sarunāts, ar fotogrāfu arī…
— Līga, pagaidi. — Anna viņu pārtrauca mierīgi, bet pietiekami skaidri, lai Līga apklustu. — Es gribu precizēt vienu lietu. Ēdināšanas uzņēmums ir “Garša un formāts”, pareizi?
Līga tikko manāmi saspringa.
— Nu… jā.
— Īpašnieks ir Māris Bērziņš. Edgara brālēns, vai ne?
Klusums ievilkās tik garš, ka kļuva gandrīz taustāms. Gaitenī Edgars pārstāja skatīties telefonā.
— No kurienes tu… — Līga iesāka.
— Es pārbaudīju, — Anna vienkārši paskaidroja. — Pirms tērēt vienu tūkstoti deviņus simtus eiro, man šķiet normāli saprast, kur tieši šī nauda aiziet. Tā dara cilvēki, kuri rīkojas ar savu naudu. Un vēl — es salīdzināju cenas. Līdzīga ēdināšana sešdesmit cilvēkiem trīs citos uzņēmumos maksā apmēram divreiz mazāk.
— Mēs izvēlējāmies viņus tāpēc, ka uzticamies, — Līga sacīja, un viņas balsī parādījās asa nots.
— Saprotu. Bet es viņiem neuzticos. — Anna piecēlās, aizgāja līdz logam un tad pagriezās pret viņiem. — Es esmu gatava palīdzēt ar organizēšanu. Varu ieguldīt laiku, spēku, uzņemties koordinēšanu. Bet naudu — nē. Ne vienu tūkstoti deviņus simtus, ne deviņsimt, ne piecsimt. Kāzas mūsu dzīvoklī jau pašas par sevi ir dāvana, ja tas kādam ir piemirsies.
Līga paskatījās uz brāli. Jānis skatījās galdā.
— Jāni, — viņa uzrunāja.
Viņš neatbildēja.
— Jāni, nu pasaki viņai.
— Ann, varbūt tomēr kaut daļēji… — viņš iesāka, izvairoties paskatīties sievai acīs.
— Nē, — Anna sacīja.
Tikai viens vārds. Bez niknuma, bez kliegšanas, bez skaidrošanās. Kā aizvērtas durvis.
Pēc divdesmit minūtēm Līga aizbrauca. Klusēdama uzvilka mēteli, pamāja brālim un pagāja Annai garām, pat nepaskatoties uz viņu. Edgars izslīdēja viņai pakaļ — tikpat kluss, tikpat iegrimis telefonā. Taču jau pie durvīm viņš pēkšņi pagriezās un uzlūkoja Annu citādi: vērīgi, vērtējoši, it kā tikai tagad būtu viņu pa īstam pamanījis.
Tas nebija patīkams skatiens. Tajā bija kaut kas auksti pētošs.
Anna aizvēra durvis.
Jānis palika gaitenī, izskatīdamies kā cilvēks, kura rūpīgi izdomātais plāns pēkšņi ir sācis jukt pa vīlēm.