un vēl nebija izlēmis, vai viņam vajadzētu sadusmoties vai labāk klusēt.
— Tu taču varēji kaut mazliet… — viņš iesāka.
— Jāni, — Anna viņu pārtrauca. — Man tev kaut kas jāpasaka. Bez kliegšanas un bez strīda. Es neesmu pret kāzām. Es neatsakos palīdzēt. Bet tas, ko jūs ar Ilzi bijāt izdomājuši, nebija lūgums pēc palīdzības. Tas bija kaut kas pavisam cits.
Viņš neatbildēja. Tikai aizgāja uz virtuvi, un pēc brīža tur skaļi nošķindēja tējkanna.
Anna atgriezās viesistabā un atvēra klēpjdatoru. Īres līgums joprojām gaidīja ekrānā. Dzīvoklis Upes ielā. Ceturtais stāvs. Logi uz parku.
Viņa skatījās monitorā, bet domas atgriezās pie Māra skatiena — tā pēdējā, pie durvīm. Tajā bija kaut kas nepareizs. Ne dusmas. Ne aizvainojums. Kaut kas vēsāks un aprēķinošāks.
Šis cilvēks kaut ko zina, Anna nodomāja. Vai arī kaut ko gatavo.
Pirksts apstājās virs skārienpaliktņa.
Un arī šoreiz viņa nenospieda.
Tagad viņai prātā bija pavisam cits jautājums: kāpēc Māris visu šo laiku bija klusējis? Gudrs, vērīgs, acīmredzami ne no kautrīgajiem — tomēr ne vārda. Tikai skatījās, klausījās un paturēja prātā.
Kādam nolūkam?
Atbilde atnāca negaidīti. Un ne no tās puses, no kuras Anna būtu to gaidījusi.
Trīs dienas pēc Ilzes apciemojuma viņai uzrakstīja nepazīstama sieviete. Īsi, bez ievada: “Vai jūs esat Jāņa Ozoliņa sieva? Man ar jums jāparunā. Tas ir svarīgi.”
Anna ilgi raudzījās uz ziņu. Tad atbildēja: “Es jūs klausos.”
Viņas satikās nelielā kafejnīcā Raiņa ielā — šaurā, mājīgā vietā ar koka galdiņiem un kardamona smaržu gaisā. Sievieti sauca Inese. Trīsdesmit divi gadi, klusa balss, rokas glīti saliktas uz galda, it kā viņa sēdētu eksāmenā. Viņa strādāja par grāmatvedi tajā pašā uzņēmumā, kur Māris bija noformēts kā komercdirektors. Un viņa zināja šo to ļoti interesantu.
Izrādījās, Māris nemeklēja tikai vietu kāzu svinībām. Viņš meklēja cilvēkus, caur kuriem varētu izlaist vairākus fiktīvus darījumus. Uz papīra viss izskatītos nevainīgi — it kā tiek apmaksāta ēdināšana, aprīkojuma noma, dažādi organizatoriski pakalpojumi. Nauda aizplūstu uz viņa brāļa uzņēmumu, bet no turienes tālāk. Vienkārša shēma. Gandrīz nepamanāma. Vajadzīgi vien uzticīgi radinieki, kuriem ir līdzekļi un dzīvoklis.
Inese runāja mierīgi, bez teātra un liekas dramatikas, reizēm ielūkojoties telefonā, lai pārbaudītu detaļas. Anna klausījās un malkoja kafiju. Viņā nebija ne panikas, ne pārsteiguma. Tikai tā savādā sajūta, kad ilgi esi nojautis, ka kaut kas nav kārtībā, un pēkšņi saņem tam pierādījumu.
— Kāpēc jūs to stāstāt man? — Anna pajautāja.
Inese uz mirkli apklusa.
— Tāpēc, ka pirms gada viņš tieši to pašu izdarīja ar manu māsu. Viņa zaudēja ap diviem tūkstošiem eiro un pēc tam pusgadu gandrīz nespēja iziet no mājas.
Mājās Anna atgriezās vakarā. Jānis sēdēja uz dīvāna un skatījās televizoru — atslābis, ierasts, tik ļoti pazīstams. Viņa novilka apavus, pakāra jaku, iegāja viesistabā un apsēdās krēslā viņam pretī.
— Jāni, vai tu zināji par Māra shēmu?
Viņš neatbildēja uzreiz. Vispirms samazināja televizoram skaņu. Tad paskatījās uz viņu, un ar šo vienu skatienu Annai pietika. Tur nebija vainas apziņas. Nebija arī izbīļa. Drīzāk nogurusi aizkaitinātība — kā cilvēkam, kuru pieķēruši pie kaut kā sīka un kaitinoša.
— Anna, tu atkal kaut ko izdomā.
— Nē, — viņa noteica. — Es satikos ar cilvēku, kurš zina detaļas. Dokumentus, summas, pašu shēmu. Tā nav mana fantāzija.
Jānis piecēlās un sāka staigāt pa istabu.
— Māris ir normāls vīrietis. Ilze viņu mīl. Tu vienkārši nekad neesi pieņēmusi manu ģimeni…
— Jāni. — Viņa izrunāja viņa vārdu klusi, tomēr viņš apklusa. — Es nestrīdēšos. Es tikai gribu pateikt skaidri: es iesniedzu šķiršanos.
No stūra joprojām kaut ko murmināja televizors. Aiz loga nosignalizēja mašīna. Dzīve turpinājās, it kā nekas nebūtu noticis, pilnīgi vienaldzīga pret to, kas tikko bija pateikts šajā viesistabā.
Jānis ilgi klusēja. Tad beidzot pajautāja:
— Kāzu dēļ?
— Nē, — Anna atbildēja. — Kāzas bija tikai pēdējais, kas man bija jāierauga.
Šķiršanās ievilkās četrus mēnešus. Bez skaļiem skandāliem, bez publiskām ainām — vienkārši ilgi un nogurdinoši. Jurists, papīri, mantas dalīšana, paraksti. Jānis vairākas reizes mēģināja runāt, paskaidrot, pagriezt visu atpakaļ, taču ikreiz atdūrās pret mierīgu, necaursitamu sienu, kuru Anna sevī bija uzcēlusi jau tajā dienā kafejnīcā Raiņa ielā.
Ilze tomēr apprecējās ar Māri — klusi, šaurā lokā, bez greznām svinībām un bez svešas naudas. Vai nu shēma izjuka, vai Māris nolēma neriskēt. Anna par to uzzināja nejauši, no kādas kopīgas paziņas, un gandrīz neko nejuta. Tikai vieglu, gandrīz fizisku atvieglojumu.
Dzīvokli Upes ielā viņa noīrēja jūnijā.
Pārvākšanās aizņēma vienu dienu. Mantām izrādījās pārsteidzoši maz — vai arī viņa vienkārši paņēma tikai to, kas patiešām piederēja viņai. Dažas kastes, divi koferi, mīļākais pleds, ko viņi ar Jāni reiz bija nopirkuši tirgū Cēsīs. Pledu Anna paņēma līdzi. Atmiņu par tirgu — nē. Tā palika kaut kur tur, iepriekšējā dzīvoklī, kopā ar dīvānu un septiņiem gadiem.
Jaunais dzīvoklis viņu sagaidīja ar klusumu un svaigas krāsas smaržu. Ceturtais stāvs, augsti griesti, skats uz parku — tieši tāds, kādu viņa to bija iztēlojusies.