Viens mēnesis, Anna nodomāja. Man ir vesels mēnesis.
Tobrīd viņa vēl nenojauta, ka Mārim ir parādi. Viņa nezināja arī to, ka ēdināšanas uzņēmums, kura nosaukums bija Ilzes mapē, pieder Māra brālēnam. Un ka “apmēram četrdesmit viesu” patiesībā nozīmē sešdesmit divus cilvēkus.
Taču drīz viņa to visu uzzinās.
Viss sākās ar tabulu.
Ilze atsūtīja to svētdienas rītā — pulksten septiņos četrdesmit piecās, laikā, kad normāli cilvēki vēl guļ. Faila nosaukums bija “Kāzu budžets”, un tajā bija salikts pilnīgi viss: ziedi, ēdināšana, aprīkojuma noma, dekori, fotogrāfs. Pašā apakšā stāvēja gala summa — trīs tūkstoši astoņi simti eiro. Blakus kolonnā jau bija ierakstīts sadalījums: “Jānis un Anna — 50%”.
Tātad tūkstotis deviņi simti eiro.
Anna sēdēja virtuvē ar kafijas krūzi rokās un skatījās telefona ekrānā. Aiz sienas Jānis vēl gulēja. Viņa nesteidzīgi izdzēra kafiju, ielika krūzi izlietnē, atgriezās guļamistabā un klusi, uzmanīgi apģērbās. Tad izgāja no dzīvokļa.
Viņai vajadzēja klusumu. Bez svešām balsīm, bez paskaidrojumiem, bez spiediena.
Anna aizgāja kājām līdz promenādei. Cilvēku tur gandrīz nebija — tikai daži skrējēji un kāds pensionārs ar suni. Viņa gāja lēni, skatījās ūdenī un domāja ne jau par naudu. Nauda bija tikai sekas. Patiesais jautājums bija cits: kā tieši šis mehānisms bija darbojies visus pēdējos septiņus gadus. Vispirms maza lūgšana. Pēc tam jau lielāka. Tad vēl viena. Un kādā brīdī tas viss kļuva pašsaprotami. Anna šajā stāstā vairs nebija cilvēks — viņa bija pārvērsta par resursu.
Ērtu, mierīgu, klusējošu resursu.
Ap desmitiem viņa atgriezās mājās. Jānis jau sēdēja virtuvē, dzēra tēju un šķirstīja telefonu.
— Tabulu redzēji? — viņš pajautāja, pat nepaceļot skatienu.
— Redzēju.
— Nu? Kā tev šķiet? Ilze malacis, visu smuki sarakstījusi.
— Ļoti detalizēti, — Anna piekrita. Viņa ielēja sev ūdeni, apsēdās pretī un mierīgi turpināja: — Jāni, mēs nemaksāsim tūkstoti deviņsimt eiro.
Viņš pacēla galvu. Skatiens bija tāds, it kā viņa būtu pēkšņi sākusi runāt nesaprotamā valodā.
— Tās taču ir viņas kāzas. Vienreiz dzīvē.
— Par to “vienreiz dzīvē” tu jau esi teicis. Tagad paklausies mani. — Anna uzlika plaukstas uz galda. Bez dusmām, bez izrādes, ļoti skaidri. — Es neesmu svešu svinību sponsors. Ja tu gribi māsai uzdāvināt naudu, lūdzu, dari to no savas daļas. Bet no kopējā budžeta — nē.
Jānis brīdi klusēja. Tad viņš lēni, uzsverot katru vārdu, noteica:
— Tu saproti, kā tas izskatīsies? Ko cilvēki teiks?
— Kādi cilvēki, Jāni?
Atbildes nebija. Viņš piecēlās un izgāja gaitenī. Pēc minūtes Anna sadzirdēja viņa balsi — klusu, apslāpētu, telefonā. Viņš zvanīja Ilzei.
Ilze ieradās pēc pusdienlaika. Šoreiz bez mapes, toties ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu atbraukusi uz nopietnām sarunām. Māris atkal palika priekšnamā — stāvēja ar telefonu rokās un izlikās, ka viņa te vispār nav.
— Anna, — Ilze iesāka, apsēžoties uz dīvāna ar cilvēka pārliecību, kurš jau iepriekš sagatavojis runu, — es saprotu, ka summa ir liela. Bet paskaties pati — tas ir pats minimums. Mēs jau tā visu esam apgriezuši.
— Es redzēju tabulu, — Anna atbildēja.
— Tad tu saproti, ka zemāk vienkārši nav iespējams. Ar ēdinātājiem gandrīz jau viss sarunāts, fotogrāfs arī…
— Ilze, pagaidi. — Anna viņu pārtrauca maigi, tomēr pietiekami stingri, lai Ilze apklustu. — Es gribu precizēt vienu lietu. Ēdināšanas firma ir “Garša un formāts”, vai ne?
Ilze uz mirkli saspringa.
— Nu… jā.
— Īpašnieks ir Andris Kalniņš. Māra brālēns, pareizi?
Istabā iestājās gara, smaga pauze. Māris priekšnamā pēkšņi pārstāja skatīties telefonā.
— No kurienes tu… — Ilze iesāka.
— Es pārbaudīju, — Anna vienkārši pateica. — Pirms tērēt tūkstoti deviņsimt eiro, es gribu zināt, kur tieši šī nauda aiziet. Tā ir normāla prakse. Un vēl — es paskatījos cenas. Līdzīga ēdināšana sešdesmit cilvēkiem trīs citos uzņēmumos maksā gandrīz divreiz mazāk.
— Mēs izvēlējāmies viņus, jo uzticamies, — Ilze sacīja, un viņas balsī parādījās ass tonis.
— Es saprotu. Bet es viņiem neuzticos. — Anna piecēlās, piegāja pie loga un tad pagriezās atpakaļ. — Es esmu gatava palīdzēt ar organizēšanu. Varu ieguldīt laiku, spēkus, uzņemties koordinēšanu. Bet naudu — nē. Ne tūkstoti deviņsimt, ne deviņsimt, ne piecsimt. Kāzas mūsu dzīvoklī jau ir dāvana, ja jūs to neesat aizmirsuši.
Ilze paskatījās uz brāli. Jānis skatījās galdā.
— Jāni, — viņa viņu uzrunāja.
Viņš klusēja.
— Jāni, nu pasaki taču viņai.
— Anna, varbūt vismaz daļēji… — viņš sāka, neskatīdamies sievai acīs.
— Nē, — Anna pateica.
Tikai viens vārds. Bez niknuma, bez paceltas balss. Vienkārši aizvērtas durvis.
Ilze aizbrauca pēc divdesmit minūtēm. Viņa klusējot uzvilka mēteli, pamāja brālim un pagāja Annai garām, pat nepaskatoties viņas virzienā. Māris izgāja tūlīt aiz viņas — tikpat kluss, tikpat iegrimis savā telefonā. Jau pie durvīm viņš tomēr pagriezās un uzmeta Annai uzmanīgu, vērtējošu skatienu, it kā tikai tagad būtu viņu ieraudzījis pa īstam.
Tas bija nepatīkams skatiens. Pētošs un auksts.
Anna aizvēra durvis.
Jānis palika stāvam gaitenī ar tādu sejas izteiksmi, kāda mēdz būt cilvēkam, kura rūpīgi izdomātais plāns pēkšņi ir izgāzies.