— Vai tu mani vispār dzirdi?! Es saku — kāzas! Pie mums mājās! Pēc mēneša! — Jānis stāvēja viesistabas durvīs, vēl joprojām jakā, ar iepirkumu maisiem rokās, un raudzījās uz sievu tā, it kā būtu paziņojis kaut ko pilnīgi pašsaprotamu. — Ilze precas, un mēs viņai palīdzēsim. Viss, par to vairs nav ko runāt.
Anna uzreiz nepacēla skatienu no klēpjdatora. Viņa sēdēja uz dīvāna, pievilkusi kājas sev klāt, un tieši tajā brīdī viņas pirksts bija sastindzis virs pogas “Nosūtīt”. Jaunā dzīvokļa īres līgums Upes ielā jau bija aizpildīts, parakstīts ar elektronisko parakstu un gaidīja tikai vienu vienīgu pieskārienu.
Vienu. Vienīgu. Kustību.
Viņa aizvēra klēpjdatora vāku.
— Sveiks, — Anna mierīgi noteica.
Jānis aizgāja uz virtuvi, maisi ar troksni atsitās pret galdu. Iezvanījās burkas. Pēc mirkļa viņš atgriezās viesistabā jau bez jakas, berzēdams plaukstas ar tādu apmierinātu izteiksmi, kāda mēdz būt cilvēkam, kurš tikko atrisinājis pasaules mēroga problēmu.
— Nu? Tu dzirdēji, ko es teicu?
— Dzirdēju, — Anna uzmanīgi nolika datoru uz žurnālgaldiņa. — Pastāsti sīkāk.
Ilze, Jāņa jaunākā māsa, piederēja pie tiem cilvēkiem, kuri, ienākot telpā, acumirklī padara to šaurāku. Divdesmit astoņi gadi, balss kā ziņu diktorei, skatiens vienmēr mazliet šķībs un vērtējošs. Viņa nekad nelūdza — viņa paziņoja. Un visi apkārt kaut kādā neizskaidrojamā veidā piekrita. Pat Anna, kura septiņu laulības gadu laikā šo ģimeni bija iemācījusies no galvas — katru ieradumu, katru zemtekstu, katru klusēšanu.
Līgavainis, kāds Māris, Ilzes dzīvē bija parādījies pirms astoņiem mēnešiem. Februāra ģimenes vakariņās viņš sēdēja klusi, gandrīz neko neēda, toties ļoti rūpīgi pētīja dzīvokli. Toreiz Anna to norakstīja uz kautrību. Vēlāk gan viņai ienāca prātā, ka varbūt tas nemaz nebija kautrīgums.
— Viņi grib nelielas kāzas, — Jānis skaidroja, staigādams pa viesistabu. — Kādi četrdesmit cilvēki. Restorāns maksā dārgi, zāli īrēt arī nav lēti. Bet mums dzīvoklis ir plašs, var salikt galdus, pieslēgt mūziku…
— Četrdesmit cilvēki, — Anna atkārtoja.
— Nu, varbūt mazliet vairāk. Ilze teica — aptuveni.
— Cik tas ir — “aptuveni”?
Jānis apstājās.
— Ann, nu tā taču ir mana māsa. Vienreiz dzīvē.
Anna paskatījās uz viņu. Tad uz klēpjdatoru. Un pēc tam atkal uz vīru.
Kaut kur viņas iekšienē ļoti mierīga, bet pavisam skaidra balss noteica: lūk, tas ir pienācis.
Nākamajā dienā Ilze ieradās pati. Bez zvana, kā parasti, it kā svešs dzīvoklis būtu caurstaigājams pagalms. Rokās viņai bija mape ar izdrukām. Anna atvēra durvis un vispirms ieraudzīja tieši šo mapi — vēl pirms Ilzes sejas.
— Es te visu esmu pārdomājusi, — Ilze paziņoja sveiciena vietā un devās taisni uz viesistabu.
Māris palika pie sliekšņa. Viņš uzsmaidīja Annai — pieklājīgi, pat mazliet pārāk pieklājīgi, ar tādu smaidu, ko cilvēks uzvelk kā svešu mēteli: it kā silti, bet tomēr nepieder.
— Nāciet iekšā, — Anna sacīja.
Viņi apsēdās pie galda. Ilze atvēra mapi. Tajā bija Pinterest izdrukas, ēdienu saraksti, galdu izvietojuma shēmas — un viss tas bija izplānots svešam dzīvoklim, kurā viņa pati nedzīvoja.
— Te, — viņa ar pirkstu iedūra shēmā, — dīvānu pārbīdām prom un liekam trīs galdus, pie katra pa sešiem cilvēkiem. Šeit būs bāra lete, to var noīrēt. Te ir ēdinātāju saraksts, firmu es jau izvēlējos, viņi atbrauks ar visiem traukiem…
Anna klausījās. Pamāja ar galvu. Reizēm kaut ko precizēja — mierīgi, gandrīz draudzīgi. Taču, jo ilgāk viņa klausījās, jo skaidrāk saprata: viņas šajā visā nav. Ne šajos plānos, ne shēmās, ne mapē. Viņa neeksistē. Ir tikai dzīvoklis. Platība. Kontakti lampiņu virtenēm.
Māris visu šo laiku gandrīz nerunāja. Viņš sēdēja, skatījās telefonā, brīžiem pacēla galvu un īsi pamāja — it kā apstiprinātu: jā, tieši tā viss arī notiks.
— Un budžets? — Anna beidzot pajautāja.
Ilze samirkšķināja acis.
— Nu… mēs ar Jāni sarunājām, ka izdevumus dalīsim uz pusēm.
— Jānis ar mani neko tādu nav sarunājis, — Anna pateica ļoti vienmērīgā balsī.
Iestājās īsa pauze. Ilze ātri, gandrīz nemanāmi saskatījās ar Māri. Taču Anna to pamanīja.
— Tā taču ir ģimene, — Ilze noteica tādā tonī, it kā ar šo vienu vārdu būtu iespējams aizvērt jebkuru jautājumu.
Vakarā Anna atvēra klēpjdatoru.
Līgums joprojām gaidīja. Dzīvoklis Upes ielā — gaišs divistabu mājoklis ceturtajā stāvā, ar skatu uz parku, augstiem griestiem un kaimiņiem, kurus viņa vēl nepazina. Trīs mēnešus viņa bija to meklējusi. Jānim neko nebija teikusi — ne tāpēc, ka gribētu slēpt, bet tāpēc, ka pati vēl nebija izlēmusi. Viņa vēl bija domājusi: varbūt viss sakārtosies. Varbūt viņa pārspīlē.
Tagad viņa vairs tā nedomāja.
Pirksts noslīdēja uz skārienpaliktņa.
Un tieši tajā brīdī no koridora atskanēja Jāņa balss — viņš runāja pa telefonu. Smējās. Stāstīja kādam draugam par kāzām viegli un jautri, it kā runa būtu par svētkiem, nevis par svešu darbu, kas bez jautāšanas iemests svešā dzīvē.
Anna noņēma pirkstu.
Aizvēra datoru.
Viņa piecēlās, aizgāja uz virtuvi un ielēja sev ūdeni. Tad nostājās pie loga. Lejā pa ietvi gāja sieviete ar bērnu ratiņiem, divi pusaudži stūma skrejriteņus, bet uz pretējās mājas karnīzes sēdēja balodis ar tādu izteiksmi, it kā arī viņš visu mierīgi apdomātu.