Anna nolika kastes pie sienas, atvēra logu un vēl ilgi palika stāvam klusumā. Lejā pa parka celiņiem gāja cilvēki ar suņiem, bērni minās ar velosipēdiem, un visa šī ikdienišķā, neuzspēlētā dzīve ritēja tik mierīgi, it kā kāds to būtu sakārtojis tieši viņas dēļ.
Pēc tam viņa izņēma no kastes kafijas automātu. Tā bija pirmā lieta, ko Anna izpakoja. Viņa uzvārīja kafiju, apsēdās uz palodzes, ietinusies pledā.
Bija klusi. Patīkami. Gandrīz neticami patīkami.
Anna strādāja nelielā izdevniecībā par redaktori. Savu darbu viņa mīlēja jau sen — nopietni, bez izlikšanās. Tomēr pēdējos gados tas nemanāmi bija atkāpies otrajā plānā, it kā viņa pati sev neļautu aizņemt pārāk daudz vietas. Tagad vietas pēkšņi bija vairāk. Un viņa pamanīja, cik ātri šī brīvā telpa sāk piepildīties ar kaut ko viņai pašai svarīgu.
Viņa atgriezās pie projekta, ko bija atlikusi veselus divus gadus, — jauna autora no Jelgavas manuskripta rediģēšanas. Teksts bija dzīvs, trauksmains, vietām vēl nepulēts, taču tajā pulsēja kaut kas īsts. Anna strādāja vakaros — ar kafijas krūzi blakus, pie atvērta loga — un pirmo reizi pēc ļoti ilga laika vairs neskatījās pulkstenī.
Augustā viņa kopā ar kolēģi Lauru aizbrauca uz Kuldīgu. Vienkārši tāpat, bez īpaša iemesla. Piektdienas vakarā abas iesēdās mašīnā un devās ceļā. Tur bija baltas baznīcas, koka žogi, tirgū nopērkamas zemenes un smieklīgs viesnīcas kaķis, kurš gulēja uz svešiem koferiem. Anna tur smējās tik viegli, kā, šķiet, nebija smējusies vairākus gadus.
— Tu esi kļuvusi citāda, — vakariņu laikā Laura pēkšņi sacīja, vērodama viņu ar vieglu izbrīnu.
— Kāda?
— Nezinu. Īstāka, laikam, — Laura paraustīja plecus. — Agrāk tu vienmēr biji mazliet… savākta. It kā visu laiku stāvētu sardzē.
Anna par to aizdomājās. Jā, droši vien tā arī bija. Ja ilgi dzīvo, gaidot nākamo svešas ģimenes izgājienu, ķermenis un prāts pierod būt gatavībā. Tas ieaug cilvēkā. Un pēc tam aiziet prom ļoti lēni.
Rudenī viņa nejauši sastapa Jāni — lielveikalā, pie kases. Viņš izskatījās normāli, tikai mazliet notievējis. Rokās viņam bija paciņa makaronu un tomātu pasta. Viņi sasveicinājās. Parunāja kādas trīs minūtes — par neko īpašu, par laikapstākļiem, par to, ka šajā veikalā esot laba zivs. Tad šķīrās pieklājīgi, bez rūgtuma.
Ejot uz mašīnu, Anna domāja: tātad viss. Septiņi gadi, šķiršanās, nejauša tikšanās pie kases un trīs minūtes sarunas. Nebija ne sāpju, ne dusmu. Tikai klusa atvadīšanās no cilvēka, kuru viņa reiz bija mīlējusi, bet kurš tagad piederēja citam laikam.
Mājās viņa uzlika katliņu ar ūdeni, izņēma no ledusskapja dārzeņus un ieslēdza mūziku. Aiz loga krēsloja, laternas viena pēc otras iedegās, un dzīvoklis pamazām piepildījās ar siltu gaismu.
Anna grieza papriku, apmaisīja katlu, pa brīdim paskatījās ārā. Viņa domāja par manuskriptu, par braucienu uz Kuldīgu un par to, ka nākamnedēļ beidzot pierakstīsies uz keramikas nodarbībām. Viņa to bija gribējusi jau sen. Vienmēr atlika.
Vairs neatlika.
Dzīve, izrādījās, visu laiku bija tepat līdzās. Vajadzēja tikai beidzot atvērt durvis.
Dzīvokļa īres līgumu viņa tomēr pagarināja — uzreiz uz veselu gadu, bez šaubīšanās, ar vienu pirksta pieskārienu. Tieši tā, kā tam vajadzēja būt jau pašā sākumā.
Inese — tā pati sieviete no kafejnīcas Majakovska ielā — negaidīti kļuva viņai tuva. Sākumā viņas sarakstījās reti, pēc tam arvien biežāk, līdz kādā dienā vienkārši aizgāja kopā uz laikmetīgās keramikas izstādi un trīs stundas norunāja, gandrīz aizmirsdamas paskatīties uz pašiem darbiem. Savādi, kā dzīve reizēm saved cilvēkus kopā — caur svešu nelietību, caur sāpēm, ko katra pārcietusi atsevišķi, un tad pēkšņi izrādās: blakus ir cilvēks.
Vēlāk noskaidrojās, ka Māris tomēr bija nonācis izmeklētāju redzeslokā. Ne Ilzes stāsta dēļ — tur gali bija paslēpti pārāk rūpīgi. Iemesls bija kāda cita, senāka lieta. Anna to uzzināja no Ineses novembrī, sēžot pie tējas, un nekādu triumfu nejuta. Tikai mierīgu domu: nu, lai tā būtu.
Ilze piezvanīja vienu reizi. Apmēram desmit sekundes klausulē valdīja klusums, pēc tam viņa pateica: “Tev bija taisnība.” Vairāk neko. Anna atbildēja īsi, bez liekiem vārdiem: “Es zinu. Sargi sevi.” Tad nolika telefonu un vēl ilgi sēdēja, skatīdamās logā.
Nebija vēlēšanās sist vēlreiz. Nebija arī vajadzības.
Decembris atnāca klusi — ar saltu gaisu, agrām krēslām un mandarīnu smaržu katrā veikalā. Anna izrotāja dzīvokli pati, nesteidzīgi: virtene pie loga, egles zars vāzē, iemīļotā krūze ar briežiem, ko viņa glabāja vēl kopš studiju gadiem.
Jauno gadu viņa sagaidīja kopā ar Lauru un Inesi — trijatā, ar labu vīnu, smieklīgiem tostiem un balkonu, no kura varēja redzēt svešus salūtus virs pilsētas.
Kad pulkstenis nosita pusnakti, Anna stāvēja pie loga un vēroja gaismas. Viņa domāja par to, ka pirms gada šajā pašā laikā sēdēja uz dīvāna dzīvē, kas tagad šķita sveša, un vēl nezināja, ka spēj būt šāda — viegla, bez bailēm, pati par sevi.
Tagad viņa to zināja.
Anna pacēla glāzi. Aiz loga debesīs izsprāga kārtējais salūts — spilgts, īss un skaists.
Lūk, viss, viņa nodomāja. Lūk, sākums.