Marijai mugura esot vienās izgulējumu brūcēs. Mēs vakar pie viņas iegājām un pašas redzējām.
— Kādos vēl izgulējumos?! — Annai šķita, ka grīda zem kājām pēkšņi kļuvusi tukša. — Viņai nav nekādu izgulējumu! Es viņu katru dienu apkopju, apgriežu uz sāniem, smērēju…
— Vari melot, cik gribi, — Inese jau devās uz Marijas istabas pusi. — Tūlīt pati pārliecināšos.
Anna metās viņai pakaļ. Marija gulēja gultā, bāla kā palags, acis aizvērtas. Elpa nāca smagi, ar klusu sīcoņu. Inese, neizrādot ne mazāko saudzību, norāva no viņas segu un pacēla vecās sievietes naktskreklu.
— Nu? Skaties! Redzi?! — viņa ar pirkstu iedūra māsas mugurā.
Anna pieliecās tuvāk. Jā, tur tiešām bija neliels apsārtums — pavisam mazs, apmēram monētas lielumā. Taču tas nebija izgulējums. Vienkārši āda bija sakairināta no ilgās gulēšanas. Viņa šo vietu katru dienu rūpīgi smērēja ar krēmu…
— Tas nav izgulējums, — Anna klusi iebilda. — Tas ir tikai…
— Aizver muti! — Inese uzkliedza tā, ka istabā nodrebēja gaiss. — Domā, es nezinu, kā tas sākas? Es divdesmit gadus esmu nostrādājusi par medmāsu! Tu manu māsu esi novedusi līdz postam! Apzināti!
— Vai jūs prātu esat zaudējušas? — Anna atkāpās soli atpakaļ. Rokas viņai trīcēja. — Es viņas labā daru visu, ko spēju! Pilnīgi visu!
— Varbūt piezvanīt Jānim? — no durvīm iespraucās Laura, kura no virtuves bija atgriezusies ar pilnu muti. — Lai uzzina, ko viņa sieva te dara.
— Tagad arī zvanīšu! — Inese jau rāva ārā telefonu.
Anna stāvēja istabas vidū un juta, kā viņai iekšā viss savelkas cietā, sāpīgā kamolā. Tas bija netaisni. Tas bija nežēlīgi. Viņa bija atdevusi pēdējos spēkus, aizmirsusi pati sevi, savu dzīvi, savas vajadzības — un pretī saņēma tikai apvainojumus. Pazemojumu. Nicinājumu.
Marija lēnām pavēra acis. Skatiens bija duļķains, iekaisis.
— Inese? — viņa nočukstēja. — Tu atnāci?
— Esmu te, mana mīļā Marij, esmu te, — Inese apsēdās uz gultas malas, un viņas balss vienā mirklī no nikna kliedziena pārvērtās saldā līdzjūtībā. — Neuztraucies. Mēs visu redzam. Visu.
Vecā sieviete pagrieza galvu pret Annu. Un tajā skatienā bija kaut kas tāds… vai tā bija ļauna apmierinātība? Sīka, gandrīz nepamanāma dzirksts.
— Viņa… viņa slikti… — Marija aizsmakusi izdvesa. — Aizmirst… zāles…
— Tie ir meli! — Anna neizturēja. — Es vienmēr dodu laikā! Vienmēr!
— Nebļauj uz slimu cilvēku! — Inese pielēca kājās. — Vēl kliegt viņai virsū sadomājusies! Jāni! Jāni, tu dzirdi?
Viņa jau runāja telefonā. Anna sadzirdēja vīra apslāpēto balsi klausulē, taču vārdus izšķirt nespēja.
— Brauc tūlīt mājās! — Inese turpināja, skaļi un aizvainoti. — Tava māte ir briesmīgā stāvoklī! Un šī… šai laikam vispār vairs nav ne sirdsapziņas, ne kauna!
Saruna ievilkās uz kādām trim minūtēm. Tikmēr Laura stāvēja durvīs un blenza uz Annu ar slikti noslēptu smīnu. Viņas acīs bija redzams atklāts prieks: kādam citam sāp, kāds ir iedzīts stūrī, bet viņa stāv augstāk un var vērot no malas. Tas viņu acīmredzami sildīja.
— Jānis drīz būs klāt, — Inese paziņoja, ielikdama telefonu kabatā. — Tad arī parunāsim. Nopietni parunāsim. Jo tā turpināties vairs nedrīkst!
— Kas jūs vispār iedomājaties esam?! — Annai šķita, ka viņā kaut kas ar krakšķi pārlūst. — Šīs ir manas mājas! Mana ģimene! Ar kādām tiesībām jūs…
— Ar tiesībām?! — Inese no sašutuma gandrīz uzpūtās. — Man ir tiesības aizstāvēt savu māsu! Bet tu… kas tu tāda vispār esi? Tikai sieva. Kā atnāci, tā vari arī aiziet.
— Mammai taisnība, — Laura piekrītoši pamāja un nolaizīja pirkstus. — Vispār nav saprotams, kāpēc tu te komandē. Māja pieder Jānim. Un māte arī ir viņa.
Anna smagi nosēdās uz krēsla. Strīdēties vairs nebija spēka. Un kāda jēga? Viņas jau visu bija izlēmušas. Spriedums bija gatavs, un nekādi vārdi to vairs nemainītu.
Aiz loga ziema turpināja savu nežēlīgo gājienu — auksta, balta, neapturama. Sniegs bira bez mitas, klādams pagalmus, mašīnas un soliņus. Pasaule ārā izskatījās tīra un gaiša, bet šajā dzīvoklī valdīja pavisam cita krāsa. Pelēka. Smaga. Tumša.
Ārdurvis ar troksni aizcirtās — Jānis bija atgriezies. Anna pacēla galvu un sastapās ar viņa skatienu. Tajā nebija ne mazākās šaubas. Viņš jau bija noticējis, ka pie visa vainīga ir viņa.
Jānis nometa jaku, pat nepaskatoties uz sievu. Viņš taisnā ceļā aizgāja pie mātes un pieliecās pār gultu.
— Kā tu jūties, mammu?
— Slikti, dēliņ, — Marija ievaidējās. — Ļoti slikti… Viņa mani nebaro… ūdeni nedod…
— Ko?! — Anna pielēca kājās. — Tas ir absurds! Vakar es viņai izvārīju buljonu!
— Kādu vēl buljonu? — Inese nicīgi nošņācās. — No kubiņa, vai ne? Viena ķīmija. Slimam cilvēkam tādu dot nedrīkst!
— Jāni, tu taču zini… — Anna gribēja pienākt tuvāk, bet vīrs viņu apturēja ar skatienu. Aukstu. Svešu.
— Zinu, — viņš lēni noteica. — Zinu, ka pēdējā laikā tu esi kļuvusi… citāda. Asa. Rupja. Tu mani vairs nedzirdi. Bet vakar vispār uzkliedzi man tā, it kā es būtu ienaidnieks.
— Es nekliedzu! Es tikai pateicu taisnību!
— Kādu taisnību? — viņš izslējās un nostājās Annai tieši pretī.