— To, ka mana māte tev ir kļuvusi par nastu? Ka tu esot pārgurusi? — Jāņa balss kļuva cieta. — Un kurš tad nav noguris, Anna? Domā, es nestaigāju pārguris? Es katru dienu raujos darbā, nesu mājās naudu!
— Un ko, tavuprāt, daru es?! — viņas balss nodrebēja. — Sēžu te kā kalpone! Dienu un nakti! Es pat ārā vairs nevaru normāli iziet!
— Tad noalgosim kopēju, — Jānis vienaldzīgi atmeta. — Ja jau tev tas viss ir tik nepanesami.
— Runa nav par kopēju! — Anna juta, kā kaklā sakāpj asaras, taču tās norija. Ne tagad. Ne viņu acu priekšā. — Runa ir par to, ka tu mani nedzirdi. Tu mani vispār vairs neredzi!
— Ak, Dievs, atkal šīs sieviešu drāmas, — Jānis atmeta ar roku. — Inese, jūs paliksiet pie mammas?
— Protams, palikšu, — Inese pasmaidīja ar tik uzvarošu sejas izteiksmi, it kā jau sen būtu gaidījusi šo brīdi. — Mēs ar Lauru būsim te. Parūpēsimies, kā pienākas.
— Labi. — Jānis pagriezās uz durvju pusi. — Bet tu, Anna, sakravā mantas. Aizbrauksi uz pāris dienām pie savas mātes. Atpūtīsies.
Anna sastinga. Tas nebija piedāvājums. Tā bija izraidīšana. Maiga, ietīta rūpju papīrā, bet tomēr — izraidīšana.
— Tu mani dzen prom?
— Es tev dodu iespēju atvilkt elpu, — viņš pat nepagriezās. — Vai arī gribi palikt un turpināt taisīt skandālus?
Aiz muguras Laura klusi iesmējās. Inese jau bija ērti iekārtojusies krēslā pie Marijas gultas, gluži kā valdniece tronī. Vecā sieviete gulēja ar aizvērtām acīm, tomēr Anna pamanīja: viņas lūpu kaktiņš tikko manāmi pacēlās. Apmierinājuma ēna. Klusa uzvara.
Un tajā mirklī Annā kaut kas noklikšķēja.
Nevis salūza. Nē. Tieši otrādi — beidzot nostājās savā vietā.
— Zini ko, Jāni, — viņa ierunājās klusi, bet tik skaidri, ka istabā iestājās saspringts klusums. — Es aiziešu. Tiešām aiziešu. Tikai ne uz pāris dienām.
Jānis apstājās un pagriezās. Viņa sejā pirmoreiz parādījās apjukums.
— Ko tu pateici?
— Es aiziešu pavisam. — Vārdi nāca viegli, it kā tos runātu kāda cita, nevis viņa pati. — Divdesmit trīs gadus esmu nodzīvojusi tev blakus. Esmu pacietusi tavu māti, kura mani ienīda jau no pirmās dienas. Esmu pacietusi to, ka tu pārnāc mājās un pat “paldies” nepasaki. Esmu pacietusi, ka tev esmu kļuvusi par mēbeli. Ērtu. Bezmaksas.
— Tu esi prātu zaudējusi? — Jānis spēra soli viņai tuvāk. — Tu vispār saproti, ko runā?
— Saprotu ļoti labi. — Anna lēni papurināja galvu. — Pirmo reizi pēc ilga laika es visu redzu skaidri. Man pietiek būt neredzamai. Pietiek vienmēr būt vainīgai. Rūpējieties par savu māti paši. Jūs taču visi esat tik pareizi, tik gādīgi — tad parādiet, uz ko esat spējīgi.
— Anna, nāc pie prāta! — Inese pielēca kājās. — Tu esi sieva! Tev ir pienākumi!
— Viņam arī bija pienākumi, — Anna norādīja uz Jāni. — Mīlēt. Cienīt. Sargāt. Kur tas viss palika?
Jāņa seja pietvīka. Pirksti savilkās dūrēs.
— Tu to nožēlosi, — viņš izgrūda caur sakostiem zobiem. — Vēl pati rāposi atpakaļ. Kur tu iesi? Tev taču nekā nav!
— Sākumā pie mātes. Pēc tam atradīšu darbu. Noīrēšu istabu. — Anna iegāja guļamistabā un no skapja izvilka veco ceļasomu. — Tālāk redzēšu.
Viņa kravājās ātri, bez liekas domāšanas. Tikai pašu nepieciešamāko: dokumentus, pāris džemperus, veļu. Rokas netrīcēja. Sirds sita vienmērīgi. Viņu pārņēma savāds miers — it kā pēc smagas, ilgas slimības pēkšņi būtu atlaidis drudzis un beidzot varētu ievilkt pilnu elpu.
Jānis stāvēja guļamistabas durvīs. Skatījās un klusēja. Viņa acīs uz brīdi pavīdēja kaut kas līdzīgs apmulsumam. Acīmredzot viņš nebija rēķinājies ar šādu pavērsienu.
— Tu runā nopietni? — viņš jautāja jau klusāk.
Anna aiztaisīja somas sprādzi. Tad pacēla skatienu uz viņu un ilgi, uzmanīgi raudzījās viņa sejā. Viņa mēģināja tur atrast to jauno puisi no tirgus, kurš reiz bija solījis viņu pasargāt. Taču neatrada. Viņas priekšā stāvēja svešs vīrietis — noguris, nikns, ar izdzisušām acīm.
— Pilnīgi nopietni, — viņa atbildēja.
Anna pagāja viņam garām. Garām Ineses triumfējošajam skatienam. Garām Lauras smīnam. Pie Marijas gultas viņa apstājās. Vecā sieviete atvēra acis.
— Visu labu, — Anna sacīja. — Veseļojieties.
Marijas skatienā pēkšņi pazibēja bailes. It kā tikai tagad viņa būtu sapratusi, ko patiesībā izdarījusi.
Anna izgāja no dzīvokļa. Kāpņu telpā bija auksts — logs neaizvērās cieši, un vējš brīvi staigāja pa stāviem. Viņa uzmeta mēteli ciešāk ap pleciem, satvēra somu un sāka kāpt lejup.
Ārā ziema turpināja savu ierasto gaitu. Sniegs čirkstēja zem zābakiem, sals koda vaigos. Un tomēr Annai bija silti. Kaut kur dziļi krūtīs izpletās nepazīstama sajūta. Vieglums. Varbūt pat brīvība.
Viņa gāja pāri piesnigušajam pagalmam, un ar katru soli pagātne palika arvien tālāk. Tur — tajā dzīvoklī, kopā ar tiem cilvēkiem.
Priekšā gaidīja nezināmais. Biedējošs, nenoteikts, bet dīvainā kārtā pareizs.
Anna pasmaidīja. Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem.
Un devās tālāk baltajā ziemas tālumā — turp, kur sākas jauna dzīve.