“Mana māte mirst, bet tev ir vienalga!” Jānis norūca, liekot Annai pamest dīvānu un doties pie mātes

Šī negodīgā vienaldzība ir neciešami sāpīga.
Stāsti

Jānis sakoda zobus tik cieši, ka vaigu muskuļi saspringa. Viņa plauksta neviļus paraustījās — it kā viņš grasītos kaut ko satvert, pagrūst vai pat iesist, taču pēdējā mirklī savaldījās. Viņš strauji pagriezās un aizgāja pa gaiteni, taisnā ceļā uz mātes istabu.

Anna palika stāvam pie durvīm. Pirksti viņai trīcēja. Šķita, ka viss ķermenis pēkšņi piepildīts ar smagu, ledainu svinu. Viņa atbalstījās pret sienu un uz mirkli aizvēra acis.

Cik ilgi vēl tā var? Cik ilgi iespējams paciest, locīties un klusēt?

Atmiņā uzpeldēja diena, kad viņa Jāni ieraudzīja pirmoreiz. Tirgus. Rudens dubļi. Smagi maisi, kurus viņš palīdzēja aiznest līdz pieturai. Viņš toreiz smaidīja plaši, gandrīz puiciski. Acīs bija dzīvīgums, kaut kas patiess un silts. “Es neļaušu nevienam tevi aizskart,” viņš toreiz bija sacījis un pirms pirmās atvadīšanās noskūpstījis viņu uz pieres.

Kur tas cilvēks bija palicis? Kurā brīdī viņš pazuda?

No istabas atskanēja Jāņa apslāpētā balss — viņš kaut ko teica mātei. Vecā sieviete atbildēja vāji un žēlabaini. Vārdus Anna nesaprata, toties toni atpazina uzreiz: vīramāte atkal sūdzējās. Kā allaž.

Anna atgriezās viesistabā, izslēdza televizoru un apsēdās uz dīvāna. Viņa ilgi skatījās uz savām rokām. Āda bija sausa, pa virsu izspiedušās dzīslas. Pirksti no mazgāšanas, beršanas un tīrīšanas bija apsārtuši. Uz zeltneša vēl arvien atradās laulības gredzens — plāns, nobružāts, laika padarīts blāvāks.

Cik ilgi vēl?

Pēc brīža atvērās vīramātes istabas durvis. Jānis iznāca gaitenī ar pilnīgi neizteiksmīgu seju.

— Viņa tiešām bija slapja, — viņš noteica. — Pārģērbu.

Anna tikai pamāja. Strīdēties viņai vairs nebija spēka.

— Paklausies, — Jānis nokremšļojās, — varbūt tiešām kaut kas jāmaina. Varētu padomāt par kopēju. Es parēķināšu, kā ar naudu…

Anna pacēla skatienu uz viņu. Šajos vārdos nebija ne nožēlas, ne izpratnes. Tikai vēlme ātri aizlāpīt problēmu, lai tā vairs netraucētu un nebūtu jārunā par būtisko.

— Parēķini, — viņa īsi atbildēja.

Jānis vēl dažas sekundes stāvēja uz vietas, it kā gaidītu no viņas kaut ko vairāk. Kad neko nesagaidīja, viņš pagriezās uz izeju.

— Aiziešu uz garāžu. Būšu vēlu.

Durvis aiz viņa aizcirtās. Anna palika viena.

Aiz loga ziema pletās baltos rakstos. Pilsēta bija pieklususi, apsedzusies ar sniega kārtu. Un tieši tajā klusumā, tajā baltajā mēmajā tukšumā Anna pēkšņi ļoti skaidri saprata: kaut kam ir jāmainās. Obligāti.

Tikai viņa vēl nezināja — kam tieši.

No rīta viņu uzrāva kājās durvju zvans. Tas skanēja asi, neatlaidīgi, ar tādu uzstājību, it kā aiz durvīm stāvošais cilvēks nemaz nedomātu atkāpties. Anna paskatījās pulkstenī: septiņi. Jānis jau bija aizgājis uz darbu, viņu nepamodinājis. Kā parasti.

Viņa steigšus uzvilka halātu un devās pie durvīm. Pa actiņu bija redzams pazīstams stāvs — Inese, vīramātes māsa. Drukna sieviete ar krāsotiem sarkanīgiem matiem un seju, kurā mūžīgi bija iegravēta neapmierinātība.

— Jau nāku, nāku, — Anna nomurmināja un atbīdīja aizbīdni.

Inese iegāzās dzīvoklī kā vētra, pat nepapūlēdamās sasveicināties. Viņai pa pēdām iespraucās meita Laura — ap trīsdesmit, bet izskatā jau nogurusi un vecāka, ar asiem sejas vaibstiem un ļaunīgi spīdīgām acīm.

— Kur ir Marija? — Inese pieprasīja, gaitenī jau raujot nost kažoku un nevērīgi uzmetot to uz kumodes.

— Viņa vēl guļ. Naktī jutās slikti, es iedevu miega zāles…

— Miega zāles?! — Inese teatrāli sasita plaukstas. — Tu vispār esi pie pilna prāta? Tādas lietas tā nedrīkst dot! Tu neesi ārste!

Anna norija siekalas. Iekšā jau sāka celties karstums — tas pats sen pazīstamais vilnis, kuru viņa bija iemācījusies nogrūst dziļi sevī, lai neuzsprāgtu.

— Tās izrakstīja ārsts. Man ir norādījumi…

— Parādi!

Laura pa to laiku pretīgi, bērnišķīgi iesmējās un, neprasot atļauju, ieklīda virtuvē. Tur viņa tūlīt sāka virināt skapīšus, it kā atrastos savās mājās.

— Te jau arī bardaks. Trauki netīri…

— Tie palika no vakardienas, — Anna iesāka taisnoties, lai gan pati skaidri saprata, ka viņai nav par ko attaisnoties. — Es aizgāju gulēt tikai ap diviem naktī, vienkārši nepaspēju…

— Nepaspēji! — Inese nicīgi atkārtoja. — Bet Marija tikmēr guļ slapja un slima! Jānis vakar man piezvanīja, visu izstāstīja. Saka, tu pavisam nekaunīga palikusi. Sēdi pie televizora, kamēr viņa māte te mirst!

— Tā nav taisnība…

— Nerunā man pretī! — Inese pienāca tuvāk, un Anna sajuta lētu smaržu smago, šķebinošo aromātu. — Es jau sen redzu, kā tu izturies pret manu māsu. No paša sākuma redzēju. Tu viņu nemīli. Viņa tev ir tikai nasta!

— Es viņu kopju jau trīs mēnešus! Dienu un nakti!

— Slikti tu kopj, — no virtuves iejaucās Laura, kaut ko košļādama. Anna ar šausmām saprata, ka viņa atradusi vakardienas pīrāgu un jau stūķē to mutē, pat neuzsildījusi. Laura, vēl košļādama, no virtuves gatavojās izteikt nākamo pārmetumu par Mariju.

Vizmas Seta