— Tūlīt pat ej un nomazgā manu māti! Viņai vajadzīga kopšana, bet tu te sēdi un blenz televizorā! — vīrs norūca.
— Nu? Ko stāvi kā zemē iemieta? Tu mani vispār dzirdi?
Anna satrūkās. Jāņa balss iecirtās ausīs tik asi, it kā kāds klusā istabā pēkšņi būtu aizcirtis durvis. Viņa atrauta paskatījās no ekrāna, kur seriāla varone tieši tajā brīdī raudāja par salauztu mīlestību, un ieraudzīja vīru — sarkanu sejā, saņurcītu, ar to pašu mūžīgo grumbu starp uzacīm.
— Ej tagad un saved kārtībā manu mammu! Viņa pati netiek galā, bet tu tikai seriālus skaties! — Jānis noburkšķēja vēlreiz, vienlaikus raujot no pakaramā savu veco jaku.
Aiz loga plosījās ziema. Sniegs krita biezi un spītīgi, slapjām pārslām lipdams pie stikliem. Tumsa bija atnākusi agri, kā jau janvārī, un kaimiņu māju logos degošā gaisma šķita īpaši dzeltena, gandrīz oranža — it kā tur, aiz svešām sienām, kurētos kamīni un krāsnīs ceptos pīrāgi.
Anna lēni piecēlās no dīvāna. Kājas bija notirpušas — viņa tā bija nosēdējusi vismaz četrdesmit minūtes, varbūt pat ilgāk. Istabā vēl turējās ceptu sīpolu smarža, un tai jaucās klāt kaut kas cits. Slimnīca? Nē, drīzāk vecums. Pēdējos mēnešos tieši tā smaržoja viņas vīramāte.
— Es tikko biju pie viņas, — Anna klusi sacīja. — Nomainīju gultasveļu, iedevu zāles…
— Protams, nomainīji, — Jānis izsmējīgi atdarināja viņas balsi. — Tad kāpēc viņa man zvana un sūdzas, ka neviens pie viņas pat neienāk? Kāpēc viņa guļ slapja?
— Jāni…
— Nesauc mani tādā tonī! Mana māte mirst, bet tev ir vienalga! Tev galvā tikai tie tavi seriāli!
Anna savilka pirkstus dūrē. Krūtīs pacēlās kaut kas karsts un nepatīkams, it kā tur sāktu vārīties ūdens. Viņai gribējās kliegt pretī: ka jau trešo mēnesi viņa normāli neguļ, ka ceļas arī naktīs, kad vecajai sievietei kaut ko vajag, ka katru dienu mazgā palagus un vairs neatceras, kad pēdējo reizi vienkārši izgājusi ārā bez mērķa — ne uz veikalu, ne aptieku. Viņas pašas dzīve bija kaut kur pazudusi, izšķīdusi dienās, kas cita no citas neatšķīrās kā dvīnes.
Tomēr Anna klusēja.
Jānis jau vilka kājās zābakus. Viņš taisījās prom. Uz kurieni? Droši vien uz garāžu. Viņš vienmēr pazuda garāžā, kad bija nikns. Tur viņam bija sava pasaule: skrūves, uzgriežņi, bezgalīgā ņemšanās ap mašīnu, kas tāpat nekad īsti negribēja iedarboties. Tā bija viņa brīvība. Sīka, piesūkusies ar eļļas un tabakas smaku, bet tomēr viņa paša.
— Tad ej, — Anna pēkšņi izmeta. — Skrien pie savas mātes.
Vīrs pagriezās. Viņa sejā parādījās kaut kas jauns. Ne vairs dusmas. Drīzāk apjukums. Varbūt pat pārsteigums.
— Ko tu pateici?
— To, ko dzirdēji. Ej pats. Nomazgā pats, ja reiz es visu daru nepareizi. Man pietiek.
Vārdi “man pietiek” izskanēja savādi. Pārāk vienkārši tam, kas notika viņas iekšienē. Nogurums — tas ir tad, kad ilgi esi stāvējis kājās vai mājās stiepis smagus maisus ar pirkumiem. Bet šis bija kas cits. It kā kāds dienu pēc dienas lēnām izsūktu no viņas gaisu, līdz beidzot viņā gandrīz nekas nebija palicis.
Jānis stāvēja pie durvīm, un viņa seja kļuva arvien drūmāka.
— Tu esi pavisam izlaidusies, — viņš noteica. — Pavisam. Iedomājies, ka vari man norādīt, ko darīt? Manā mājā?
— Tavā mājā? — Anna paspēra soli tuvāk. — Jāni, es te dzīvoju divdesmit trīs gadus. Divdesmit trīs! Tava māte mani nekad nav mīlējusi, un tu to lieliski zini. Viņa vienmēr teica, ka es neesmu tev piemērota. Ka tu būtu varējis atrast labāku.
— Un kas par to? Viņa ir veca, slima…
— Viņa tāda bija arī trīsdesmit gados. Un četrdesmit. Vienmēr. Tu to vienkārši neredzēji, jo esi viņas dēls.
Jānis pienāca klāt, nostājās pār viņu kā siena. Anna sajuta viņa odekolona smaržu — lētu, asu. Tieši tādu pašu kā pirms divdesmit gadiem, kad viņi vēl bija jaunlaulātie.
— Neuzdrošinies tā runāt par manu māti.
— Citādi kas? — viņas balsī iegriezās nikna šķautne. — Ko tu izdarīsi, Jāni? Iesitīsi? Izmetīsi mani ārā?
Iestājās klusums. Aiz loga gaudoja vējš, dzenādams sniega virpuļus starp mājām. Kaut kur lejā aizcirtās kāpņu telpas durvis, kāds skaļi iesmējās, un šīs skaņas ātri vien izkusa ziemas tumsā.
— Es tevi vairs nepazīstu, — vīrs sacīja klusāk. — Kas ar tevi ir noticis?
Anna pasmaidīja. Sausi, bez mazākā prieka.
— Ar mani? Labāk paskaties uz sevi. Kad tu pēdējo reizi pajautāji, kā man klājas? Kad tev interesēja, ko es jūtu? Kaut vienu reizi pa šiem mēnešiem? Tu atnāc mājās, apēd manis gatavotās vakariņas, sagaidi, ka viss būs tīrs un nolikts vietā, un tad pazūdi savā garāžā. Vai arī apsēdies pie televizora, kamēr es ņemos ar tavu māti.
— Es strādāju! Es pelnu naudu!
— Bet es, tavuprāt, te atpūšos? Dzīvoju kā kūrortā, vai ne?