— To, ka tava māte man ir kļuvusi par nastu? Ka esmu pārgurusi? — Jāņa balss kļuva arvien skarbāka. — Un kurš tad nenogurst, Anna? Tu domā, es nenogurstu? Katru dienu raujos darbā, nesu mājās naudu!
— Un ko, tavuprāt, daru es?! — viņas balss ietrīcējās. — Sēžu te kā kalpone! Dienu un nakti! Es pat uz ielas normāli nevaru iziet!
— Tad paņemsim kopēju, — Jānis vienaldzīgi atmeta. — Ja jau tev tas ir tik nepanesami.
— Runa nav par kopēju! — Anna juta, kā kaklā kāpj asaras, taču tās norija. Ne tagad. Ne viņu priekšā. — Runa ir par to, ka tu mani nedzirdi. Tu mani vairs vispār neredzi!
— Ak Dievs, atkal sākas šīs sieviešu drāmas, — Jānis nepacietīgi pamāja ar roku. — Inese, jūs varēsiet palikt pie mammas?
— Protams, — Inese pasmaidīja ar tādu uzvaras izteiksmi, it kā šis brīdis būtu ilgi gaidīts. — Mēs ar Ilzi paliksim. Parūpēsimies, kā pienākas.
— Lieliski. — Jānis jau pagriezās uz durvju pusi. — Bet tu, Anna, sakrāmē mantas. Aizbrauksi pie savas mātes uz dažām dienām. Atpūtīsies.
Anna sastinga.
Tā nebija atpūta. Tā bija izsūtīšana. Maigi noformēta, ietīta it kā rūpēs, bet tomēr — izsūtīšana.
— Tu mani dzen prom?
— Es tev dodu pauzi, — viņš pat neatskatījās. — Vai tu labāk gribi palikt te un turpināt skandalēties?
Aiz muguras Ilze klusi iesmējās. Inese iekārtojās atzveltnes krēslā blakus Marijas gultai kā valdniece savā tronī. Vecā sieviete gulēja ar aizvērtām acīm, tomēr Anna pamanīja — viņas lūpu kaktiņi pavisam viegli pacēlās. Apmierinājums. Klusa, indīga uzvara.
Un tajā brīdī Annā kaut kas noklikšķēja.
Nevis salūza. Nē.
Tieši otrādi — beidzot nostājās savā vietā.
— Zini ko, Jāni, — viņa ierunājās klusi, bet katrs vārds skanēja skaidri. — Es aiziešu. Patiešām aiziešu. Tikai ne uz pāris dienām.
Viņš apstājās un pagriezās. Seja kļuva neizpratnes pilna.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— To, ka aizeju pavisam. — Vārdi nāca ārā paši, it kā kāda cita viņas vietā tos būtu ilgi krājusi un nu izlaidusi brīvībā. — Es nodzīvoju ar tevi divdesmit trīs gadus. Pacietu tavu māti, kura mani ienīda jau no pirmās dienas. Pacietu to, ka tu pārnāc mājās un pat nepamani, kas šeit ir izdarīts. Pat “paldies” no tevis nav dzirdēts. Es pacietu, ka tev esmu kā mēbele. Ērta. Vienmēr pa rokai. Un bez maksas.
— Tu esi sajukusi? — Jānis spēra soli viņas virzienā. — Tev prāts galīgi aizgājis?
— Nē, — Anna lēni papurināja galvu. — Gluži pretēji. Pirmo reizi pēc ļoti ilga laika es redzu visu skaidri. Man pietiek būt neredzamai. Pietiek vienmēr būt vainīgajai. Rūpējieties par savu māti paši. Jūs taču visi esat tik pareizi, tik gādīgi — tad parādiet, ko protat.
— Anniņ, nāc pie prāta! — Inese pielēca kājās. — Tu esi sieva! Tev ir pienākumi!
— Viņam arī bija pienākumi, — Anna norādīja uz Jāni. — Mīlēt. Cienīt. Sargāt. Kur tas viss palika?
Jāņa seja piesarka. Plaukstas savilkās dūrēs.
— Tu to nožēlosi, — viņš izgrūda caur sakostiem zobiem. — Vēl pati rāposi atpakaļ. Kur tu iesi? Tev taču nekā nav!
— Aizbraukšu pie mammas. Pēc tam atradīšu darbu. Noīrēšu istabu. — Anna iegāja guļamistabā un no skapja augšējā plaukta izvilka veco ceļasomu. — Tālāk redzēs.
Viņa lika mantas ātri, bez ilgas domāšanas. Tikai pašu nepieciešamāko: dokumentus, pāris džemperus, apakšveļu, dažas ikdienas lietas. Rokas nedrebēja. Sirds sita mierīgi, vienmērīgi. Viņu pārņēma savāds miers — it kā pēc ilgas, smagas slimības pēkšņi būtu kļuvis vieglāk elpot.
Jānis stāvēja guļamistabas durvīs. Skatījās un klusēja. Viņa acīs uz mirkli pazibēja apjukums. Acīmredzot šādu pavērsienu viņš nebija gaidījis.
— Tu nopietni? — viņš vaicāja jau klusāk.
Anna aizvilka somai rāvējslēdzēju. Tad pacēla acis un ilgi uz viņu skatījās. Viņa meklēja šajā sejā to jauno puisi no tirgus, kurš reiz bija solījis viņu pasargāt. Neatrada. Viņas priekšā stāvēja svešs vīrietis — noguris, nikns, ar izdzisušu skatienu.
— Nopietnāk vairs nevar būt, — viņa atbildēja.
Anna pagāja viņam garām. Garām Ineses triumfējošajam skatienam. Garām Ilzes zobgalīgajam smīnam. Pie Marijas gultas viņa tomēr apstājās.
Vecā sieviete atvēra acis.
— Lai jums veselība, — Anna sacīja mierīgi. — Atveseļojieties.
Marijas skatienā pēkšņi uzplaiksnīja bailes. It kā tikai tagad viņa būtu sapratusi, ko patiesībā ir panākusi.
Anna izgāja no dzīvokļa.
Kāpņutelpā bija auksti. Logs starpstāvā kārtīgi nevērās ciet, un vējš brīvi slīdēja cauri betonētajam tukšumam. Viņa ciešāk apvija ap sevi mēteli, satvēra somas rokturi un sāka kāpt lejā.
Ārā ziema turpinājās kā līdz šim. Sniegs čirkstēja zem zābakiem, sals koda vaigos. Un tomēr Annai nebija auksti. Kaut kur dziļi viņā izpletās neparasta sajūta — vieglums. Varbūt pat brīvība.
Viņa gāja pāri piesnigušajam pagalmam, un ar katru soli pagātne palika arvien tālāk aiz muguras. Tur — tajā dzīvoklī, pie tiem cilvēkiem, pie dzīves, kurā viņai nebija vietas.
Priekšā gaidīja nezināmais. Tas biedēja. Bet tajā pašā laikā pirmo reizi pēc ilgiem gadiem šķita pareizi.
Anna pasmaidīja.
Pirmo reizi daudzu mēnešu laikā.
Un devās tālāk — baltajā ziemas tālumā, turp, kur sākas jauna dzīve.