— Marijai jau mugura pleķos no gulēšanas. Mēs vakar iegājām pie viņas un pašas redzējām.
— Kādos vēl pleķos?! — Annai uz mirkli šķita, ka grīda zem kājām sašķobās. — Nekādu izgulējumu viņai nav! Es katru dienu viņu apskatu, ieziežu, pagriežu uz sāniem…
— Stāsti vien tālāk savas pasakas, — Inese jau devās uz Marijas istabas pusi. — Tagad pati pārbaudīšu.
Anna metās viņai pakaļ. Marija gulēja gultā bāla kā vasks, ar aizvērtām acīm. Elpa nāca smagi, ar sīku, svilpjošu skaņu. Inese, pat nepapūlēdamās būt saudzīga, norāva segu un uzrāva vecajai sievietei naktskreklu.
— Nu re! Skaties! — viņa ar pirkstu bakstīja Marijai mugurā.
Anna pieliecās tuvāk. Jā, tur bija apsārtums — pavisam neliels, kā sīka monēta. Taču tas nebija izgulējums. Vienkāršs kairinājums no ilgās gulēšanas. Tieši to vietu viņa ik dienu smērēja ar krēmu.
— Tas nav izgulējums, — Anna klusi noteica. — Tas ir tikai…
— Aizveries! — Inese iebrēcās. — Domā, es nezinu, kā tie sākas? Es divdesmit gadus esmu nostrādājusi par medmāsu! Tu manu māsu esi novedusi līdz šādam stāvoklim. Un vēl speciāli!
— Jūs esat prātu zaudējušas? — Anna atkāpās soli atpakaļ. Rokas viņai trīcēja. — Es viņas labā daru visu, ko spēju. Pilnīgi visu!
— Varbūt piezvanām Jānim? — Ilze ieminējās, ienākdama no virtuves ar pilnu muti. — Lai uzzina, ko viņa sieva te dara.
— Tūlīt arī zvanīšu! — Inese jau rāva laukā telefonu.
Anna palika stāvam istabas vidū un juta, kā krūtīs viss savelkas cietā, sāpīgā mezglā. Tas nebija godīgi. Tas bija nežēlīgi. Viņa bija atdevusi pēdējos spēkus, aizmirsusi par sevi, par savu dzīvi, par atpūtu — un pretī saņēma tikai pārmetumus un pazemojumu.
Marija pavēra acis. Tās bija duļķainas, iekaisušas.
— Inese? — viņa nočukstēja. — Tu atnāci?
— Esmu te, Marij, esmu, — Inese apsēdās uz gultas malas un vienā mirklī nomainīja niknumu pret žēlīgu, saldu balsi. — Neuztraucies. Mēs visu redzam. Pilnīgi visu.
Vecā sieviete pagrieza galvu pret Annu. Un viņas skatienā pavīdēja kaut kas tāds, no kā Annai pārskrēja aukstums pār muguru. Ļauns prieciņš? Gandarījums? Mazs, apmierināts dzirksts uzplaiksnījums.
— Viņa… viņa slikti… — Marija aizsmakuši izdvesa. — Aizmirst… zāles…
— Meli! — Annai tas izlauzās pats no sevis. — Es dodu zāles laikā. Vienmēr!
— Nebļauj uz slimu cilvēku! — Inese pielēca kājās. — Vēl viņa te kliegs! Jāni! Jāni, tu dzirdi?
Viņa jau runāja telefonā. Anna dzirdēja vīra apslāpēto balsi, taču vārdus nevarēja izšķirt.
— Brauc tūlīt mājās! — Inese turpināja. — Tavai mātei ir briesmīgs stāvoklis! Bet šī… šī vispār vairs nezina, kas ir sirdsapziņa!
Saruna vilkās apmēram trīs minūtes. Pa to laiku Ilze stāvēja durvīs un blenza uz Annu ar slikti slēptu smīnu. Viņas acīs bija redzams atklāts prieks: kāds cits cieš, kāds ir iedzīts stūrī, bet viņa stāv augstāk un var to baudīt.
— Jānis drīz būs klāt, — Inese paziņoja, iebāzdama telefonu kabatā. — Tad arī parunāsim. Nopietni parunāsim. Jo tā vairs turpināties nedrīkst.
— Ko jūs vispār iedomājaties?! — Anna sajuta, ka viņā kaut kas krakšķēdams lūst. — Šīs ir manas mājas! Mana ģimene! Ar kādām tiesībām jūs te…
— Tiesībām?! — Inese aiz sašutuma gandrīz vai uzpūtās. — Man ir tiesības aizstāvēt savu māsu! Bet tu… kas tu tāda vispār esi? Tikai sieva. Kā atnāci, tā vari arī aiziet.
— Mamma pareizi saka, — Ilze pamāja un aplaizīja pirkstus. — Vispār nav skaidrs, kāpēc tu te komandē. Māja ir Jāņa. Un māte arī viņa.
Anna apsēdās uz krēsla. Strīdēties vairs nebija spēka. Un kāda jēga? Viņas jau sen visu bija izlēmušas. Spriedums bija pasludināts, un nekādi paskaidrojumi to nemainītu.
Aiz loga ziema turpināja savu auksto, nežēlīgo darbu. Sniegs bira bez mitas, aprakdams pagalmus, mašīnas un soliņus. Pasaule kļuva balta, tīra, gandrīz klusa. Taču šajā dzīvoklī valdīja pavisam cita krāsa — pelēka, smaga, tumša.
Priekštelpā skaļi aizcirtās durvis. Jānis bija atgriezies. Anna pacēla acis un sastapās ar viņa skatienu. Tajā nebija ne mazāko šaubu. Viņš jau bija noticējis, ka vainīga ir viņa.
Jānis nometa mēteli, sievai pat nepaskatīdamies virsū. Viņš uzreiz piegāja pie mātes un pieliecās pie viņas gultas.
— Kā tu jūties, mamm?
— Slikti, dēliņ, — Marija ievaidējās. — Ļoti slikti… Viņa mani nebaro… pat ūdeni nedod…
— Ko?! — Anna uzlēca kājās. — Tas ir absurds! Es vakar viņai vārīju buljonu!
— Kādu vēl buljonu? — Inese nicīgi nošņācās. — No kubiņa, vai ne? Viena ķīmija. Slimam cilvēkam tādu nedrīkst dot!
— Jāni, tu taču zini… — Anna mēģināja pieiet tuvāk, bet vīrs ar skatienu viņu apturēja. Auksti. Sveši.
— Zinu, — viņš lēni sacīja. — Zinu, ka pēdējā laikā tu esi kļuvusi kaut kāda… citāda. Asa. Rupja. Mani neklausies. Vakar vispār uzkliedzi man kā svešam cilvēkam.
— Es nekliedzu! Es tikai pateicu patiesību!
— Patiesību? — Jānis izslējās un pagriezās pret viņu. — Kādu patiesību?